Sodīt, vai nesodīt tīņus?

<p>Dažkārt vecāki uzskata, ka sods ir vienīgais līdzeklis, lai panāktu labākas sekmes mācībās, lai viņš iegūtu lielāku atbildības sajūtu. Bet vai tā ir? Vai sods radīs bērnam lielāku atbildības izjūtu? Mirkli apdomājiet paši savu pieredzi. <br /> <br /> Manas draudzenes mamma pieķēra savu meitu smēķējam 13 gadu vecumā. Piedraudēja ādu pār acīm novilkt, ja viņa vēl vienreiz to darīs. Un par sodu neļāva iet mēnesi uz skolas diskotēkām un nedēļu noteica „mājas arestu”, neļāva tikties ar draudzenēm. Vai šāds sods draudzenei lika palikt atbildīgākai un novērsa kaitīgo ieradumu? Viņa sāka smēķēt vēl vairāk, tikai tagad viņa to cītīgāk slēpa, un kad gāja pie mammas runāties, izmazgāja iepriekš zobus. Viņa smēķē vēl joprojām. <br /> <br /> Biežā kļūda ir uzskats, ja bērns ir izdarījis ko sliktu, bet vecāki viņu nesoda, tad šādiem vecākiem trūkst atbildības sajūtas. Padomājiet, pie kā sods var novest – pie tā, ka bērns var kļūt nikns, depresīvs, kam trūks pašpaļāvības. Un ja sodīšana ģimenē kļūs par regulāru sistēmu, bērns sāks justies nedroši un nevarīgi, viņi sāks zaudēt ticību sev. Viņos ienāks bailes. Bet bailes kā emocijas stāvoklis var pāriet vēlāk fobijās.<br /> <br /> Tomēr sods ir plaši pieņemta metode, kā panākt disciplīnu. Patiesībā, daudzi vecāki uzskata, ka disciplīna un sods ir viens un tas pats, taču man gribās izteikt savu pārliecību: mīlošās attiecībās, ko raksturo patiesas rūpes, sodam nav vietas! <br /> <br /> Alternatīvas sodam<br /> <br /> *pastāstiet, kā jūtaties; <br /> *pasakiet, ko gaidāt no pusaudža; <br /> *paskaidrojiet, kā varētu labot notikušo; <br /> *piedāvājiet izvēli;<br /> *rīkojieties <br /> <br /> Iedomājieties situāciju:<br /> <br /> Jūsu meitai Annai, ir sarunāta tikšanās ar draudzenes mammu, kas palīdzēs tikt līdz dejas nodarbībām. Draudzenes mamma zvana un saka, ka Anna vēl nav ieradusies, viņa stipri kavējas. Jūs paliekat satraukta. Zvaniet Annas draudzenei, lai uzzinātu, vai gadījumā Anna nav pie viņas. Annas pie draudzenes nebija. Mamma sāka ļoti satraukties. Pēc neilga laika zvanīja draudzenes mamma, lai pateiktu, ka Anna ir ieradusies. Pa ceļam viņa esot satikusi savu draugu, esot aizpļāpājusies. <br /> Kā Jūs rīkotos šādā situācijā? Annas mamma, kad Anna pārnāca mājās, ļoti skaļi sāka izpaust savu sašutumu, pārmetot meitas bezatbildību: „Kā tu tā varēji rīkoties? Tevi cilvēks speciāli gaidīji, bet tu to neņēmi vērā! Tagad par sodu, šo sestdien tu uz dzimšanas dienu neiesi!” <br /> Annas reakcija uz mammu? Anna mēģināja attaisnoties: „Es tikai draugu paceļam satiku un aizpļāpājos! Nekas taču slikts nenotika! Ko tu bļauj uz mani! Nevēlos ar tevi runāt!” Viņu starpā palika neizrunāta, nepārspriesta situācija. Emocijas pārņēma virsroku. Vai Anna pēc saņemtā soda pie sevis teica, cik forši ir viņas vecāki, cik labi, ka es nekur netieku, viņi mani tik labi pamācīja, jeb Annas domas bija – „kaščīgie” vecāki, sīkuma dēļ ceļ lielu brēku, nekas, kad izaugšu liela, varēšu darīt visu, ko es gribu. „Besī” man viņi ārā! <br /> <br /> Alternatīvās rīcības? <br /> <br /> Uzklausiet, kas viņai ir stāstāms, kāpēc ir izveidojusies tāda situācija (Jūs tikai iegūsiet vēl papildus informāciju par savu bērnu). Pastāstiet, ka Jūs ļoti satraucāties, jo ļoti mīlat viņu (bērnam ir svarīgi zināt arī pusaudzim, arī tad kad bērnam pašam būs bērni, ka vecākiem nav vienaldzīgi un, ka mēs kā vecāki viņus ļoti mīlam). Paskaidrojiet, ka draudzenes mamma izklausījās ļoti dusmīga par kavēšanos. Pajautājiet, kā varētu šo situāciju uzlabot? Piedāvājiet risinājumus: mēs varētu tavas draudzenes mammai uzzvanīt un atvainoties, vai kopīgi varam viņai uzrakstīt mīļu kartiņu un tajā atvainoties. Tas uzlabos tavas draudzenes mammas omu! Viņai noteikti būs vajadzīga Jūsu palīdzība kartiņas izveidošanā – neatsakiet tās 10 minūtēs. <br /> Nākamo reizi, kad atkal būs sarunāta tikšanās ar draudzenes mammu, palūdziet, lai meita Jums izveido detalizētu tās dienas plānu. Tas palīdzēs saprast, cik daudz laika pēc skolas ir atvēlēts, lai nokļūtu norunātā tikšanās vietā. <br /> <br /> Soda problēma ir tā, ka pusaudzim kļūst pārāk viegli atstāt novārtā pašam savu nodarījumu, un tā vietā koncentrēties uz to, cik gan nesaprātīgi ir viņa vecāki. Vēl ļaunāk, tas viņam liedz darboties pašam, lai gūtu briedumu, atbildības izjūtu. Kā raksta MD Ralph: „Ko gan mēs gaidām – kas notiks pēc tam, kad bērns būs izdarījis pārkāpumu? Mēs ceram, ka viņš pats izvērtēs nodarījumu, ka sapratīs, kāpēc tas bija nepareizi, ka jutīs nožēlu par izdarīto, ka izprātos, kā neļaut tam notikt atkal, un ka nopietni padomās par to, kā notiekošo labot” Citiem vārdiem sakot – lai notiktu reālas pārmaiņas, mūsu pusaudžiem ir jāveic pašiem savs emocionālais mājas darbs. Un sods šajā nozīmīgajā procesā tikai traucē! <br /> <br /> <br /> Līga Prostakova<br /> <br>Centra NATE vadītāja</br> <br>www.nate.lv</br>