Paskatos ārā pa logu un tur ir sniegs!Nespēju noticēt, ka beidzot zeme ir balta. Bet sajūsmai klāt nāk nojausma,ka, sasodīts… ziemas riepas joprojām nav uzliktas!Un tā tas notiek ar visām lietām.
Saprotu,ka ir jāmaina,bet kamēr nenotiek kaut kas radikāls, nekas nemainās. Jo vienmēr tak var atrast aizbildinājumu lietām,kuras negribas darīt.Un kur nu vēl mans slinkums.
Vēl ar balto sniedziņu klāt sapratne,ka patiešām tuvojas Ziemassvētki. Viena egle centrā, manī neizraisa siltas jūtas un apziņu,ka svētki tuvojas.Un nevaru sajūsmā lēkāt un sist plaukstiņas par šiem svētkiem.
Man nepatīk,ka visi šajā laikā pēkšņi kļūst tik labi,tik cēli,tik jauki.Un kas notiek pārējo gadu? Pārējās gada dienas bērniem nevajag mīlestību?Sievai uzmanību? Vīram atbalstu?
Un dāvanu jautājums.Vai die.. Ja nelasu Cosmo, nezinu,kas ir obligāti jādāvina,ja mīlu.Kas jādāvina,ja cienu utt.Kāda dāvana liecina par sliktu gaumi un kāda par labu. Un pats trakākais,ka ir cilvēki,kuri pēc šī vadās.Tātad nonāku pie secinājuma,ka obligāti ir jāizlasa Cosmo,jo savādāk varu uzdāvināt nepiedodami garlaicīgu vai pilnīgi nepareizu dāvanu.
Pilnīgi domīgs rīts, vienkārši skatoties uz sasnigušu sniegu. Priecīgu trešo adventi!
2 komentāru
Man gan Ziemassvētku laiks patīk, taču par to izlikšanos un pēkšņo labestību, kas visu piemeklējusi Tev pilnībā piekrītu. Mani tracina neskaitāmās labdarības akcijas, ko rīko visi, kam vien nav slinkums. Manuprāt īsta nesavtīga no sirds nākusi palīdzība nav skaļi jāreklamā un nav skaļi jāsit sev uz plece- re,ko paviecu
Piekrītu Tev arī par dāvanu trakumu. Kaut gan šogad man liekas, ka tas vairs nav izteikti. Cilvēki sākuši domāt līdzi un sākuši apjēgt šo svētku nozīmi, vismaz krīzei viens labums.