Nekad līdz šim nebiju dzirdējusi tādu jēdzienu kā “smaidošā depresija”, līdz nokļuvu kādā psiholoģijas seminārā, kur psiholoģe cita starpā minēja, ka šobrīd šāda kaite ir diezgan aktuāla. Jo visiem vienmēr jāsmaida, jābūt veiksmīgiem un skaistiem? Es saku, ka nav gan.
Es neesmu psiholoģe, tikai cilvēks, kurš smaida, priecājas, arī sēro un skumst. Bet šobrīd valdošajā veiksmes un skaistuma kultā nav pieņemts parādīt savas negatīvās emocijas. Atzīšos – mani ļoti, ļoti kaitina tie nemitīgie “Lai tev jauka diena!”, zinot, ka tā ir vien pieklājības frāze. Kā iet? Bet lielākajai daļai jau ne īsti interesē kā tev iet, ne tas, vai tava diena jauka vai nejauka. Bet tas, ko sagaida no mums, un mēs sagaidām no citiem ir plats smaids un “Paldies!”. Nu jā, pašņukstēt drīkst tikai labākajai draudzenei vai draugam uz pleca, visu pārējo laiku mums jāstaigā maskās. Viena maska darbam, viena pasēdēšanai kafejnīcā/krogā/klubiņā ar draugiem, vēl viena mājiniekiem, ja negribas īsti visu laiku negatīvās emocijas izgāzt pār viņu galvām.
Smaidi, smaidi, smaidi, un visas durvis tev atvērsies! Šo vārdu autoram noteikti ir taisnība, jo diez vai jauna karjera tev pavērsies, ja aizejot uz darba interviju godīgi atzīsies: “Vispār man nav darba/ mans vecais darbs man riebjas, tādēļ slīgstu depresijā”. Smaidi, smaidi, smaidi, norij emocijas, paturi sevī, pēc tam, pēc tam… un pēc tam vienā brīdī tā lādīte ir pilna, viss jūk un brūk, un šķīst uz visām pusēm, jo turēji, turēji sevī, līdz vairs nebija kur to turēt. Jo visu to, kas paliek nepateikts jau var salīdzināt ar sērkociņiem, ko stūķējām sērkociņu kastītē, vienā brīdī tā būs pilna, sērkociņš aizšķilsies gar kastītes malu, un notiks lielais sprādziens.
Depresija, trauksmes sajūta, veģetatīvā distonija, galu galā arī tā pati kuņģa čūla – tas viss taču rodas no iekšējas neapmierinātības, pārlieka stresa. Esmu bezdarbniece. Nē, tā nedrīkstot teikt arī darba intervijās, pareizi esot: “Es esmu jauna ceļa meklējumos!” Un patiesībā tas arī ir tas, ko sadzirdu no citiem, apmeklējot Nodarbinātības Valsts aģentūras rīkotos kursus un seminārus jaunā ceļa meklētājiem (jo bezdarbnieks laikam lamuvārds), te gan jāpiemin, ka tie ir brīvprātīgi, un uz tiem, manuprāt, tomēr piesakās tie, kas vēlas noskaidrot kādas atbildes sev un iegūt jaunu informāciju. Totāls izdegšanas sindroms dzirdams katros manis apmeklētajos semināros. Arī iemeslus varēja skaidri sadzirdēt.
Par sevi vajag rūpēties, piekrītu, tikai vai mūsdienās tas ego pārāk stipri netiek barots ar negodīgām metodēm? Kolēģis kolēģi gatavs pamest zem vilciena, lai tikai pakāptos augstāk pa karjeras kāpnēm. Idejas tiek aizgūtas no citiem, un pasniegtas kā savējās, jo redz tur tas klusākais kolēģis pie pusdienu galda ieminējās, bet ir pārāk kautrīgs, lai savu grandiozo ideju prezentētu vadībai. Pēc tam tas pats kautrīgais kolēģis ir tikpat kautrīgs, lai cīnītos par savām tiesībām, bet uzliek smaidiņa masku, un samierinās. Un krāj, un krāj emocijas.
Par savu ģimeni jau arī īsti stāstīt negribas, katram pašam sava virtuvīte, kas ir vēl viena neapmierinātības kaltuve. Jo to, ka vajag runāt jau zina visi, bet cik daudzi savā starpā tiešām sarunājas un noskaidro, kā jūtas cits ģimenes loceklis. Vēl jau var gadīties, ka arī tam otram īsti negribas dalīties, tikai krājam, krājam, uzliekam masku.
Ir, IR, cilvēki, kas maida patiesi un ir pamierināt ar sevi, bet tas ir milzīgs darbs ar sevi. Saprotot savas sajūtas, nemitīgi analizējot sevi un meklējot ceļus, kā nokļūt tur, kur aiz mākoņiem ir saule. Par daudz laika tiek patērēts sociālajos tīklos, internetā, labi, kaut vai sastrēgumā, tā vietā, lai runātu ar draugu. Jo sociālo tīklu laikmets jau arī attiecības bieži vien ir notrulinājis līdz vēstulītēm sociālajos portālos. Es tiešām cenšos atrast laiku, lai satiktos un parunātu nevis pačatotu facebookā, paraudātu uz pleca nevis ar simboliņiem uzzīmētu asariņu. Bet ne vienmēr man ir laiks, draugiem ir laiks, līdz jāmeklē psihologs/psihoterapeits vai antidepresantu tabletīte, kas gan patiesībā jau neko neatrisinās. Apsēsties un parunāt vajag. Daudz, daudz vairāk!
1 komentārs
Paldies!