Es domāju – Pavasaris. Pirmie ziedi, silta saulīte. Bet nē. Mans vientuļnieks- Slapjdraņķis atkal klauvē mana logā.
– Nāc iekšā. Sasildies.
Bet es paliku pie plaši atvērta loga un elpoju dabas skumjas. Zeme ir nedroši balta, Lielupe aiz loga – brīva no ledus. Bet melna.
Melns un balts… Un bezkrāsainas asaras.
– Klau, neraudi, – Slapjdraņķis pienācis tuvāk. Atceries, es Tev stāstīju par Viņa vēstulēm? Tu nevēlējies lasīt. Izlasi!
– Nē, – mani pārņēma bezcerība. Kā lai es Viņam ticu? Manī ir tukšums…
– Tā tas nav, – pačukstēja Slapjdraņķis. Tu raudi. Tu esi dzīva. Un Tava Mīlestība arī dzīva.
– …Mana Mīlestība? Viņa ir prom. Saslima no skumjām, kā tajā pasaka par Nekas, kas pārņem visu. Un atstāja mani vienu… – es iebildu un apklusu.
Kādu laiku mēs abi klusējām.
– …kādreiz Tu arī rakstīja pasakas, – pēkšņi uzsmaidīja Slapjdraņķis.
– Kas te tik smieklīgs? – es nikni pagrūdu Viņu nost. Kāpēc Tu smejies? Tu esi ļauns! Viss, pietiek. Vācies ārā! – mani kliedzieni bija mēmi.
– Kāpēc es smejos? – arvien vairāk uzjautrinājies Slapjdraņķis. Tu jau raksti Pasaku! Atkal raksti! Es esmu Pasaka! Pasaka par Slapjdraņķi! – viņš priecīgi riņķoja pa manu istabu.
– Atdod man Viņa vēstules! Dzirdi! Es gribu tās izlasīt, – es mēģināju noķert Slapjdraņķi. Bet velti – tas izlidoja ārā pa logu.
– Atdot manas vēstules, nelietis! Nedrīkst lasīt svešas vēstules! – es uzrāpos uz palodzes, mēģinot Viņu noķert.
– Tu man te nepavēlēsi, ko darīt, – Slapjdraņķis pielidoja tuvāk. Vispirms pasauc Viņu. “Piedot, nepiedot… Vai ir vērts tam tērēt laiku?” – Viņš skatījās uz mani tukšām acīm. Un parūpējies par savu Mīlestību, dzirdi? Viņa iet bojā. Un aizies bojā, ja Tu nenāksi pie prāta… – Slapjdraņķis pēkšņi izgaisa tumsā.
– Es rakstu Pasaku? Atkal? Jā! – es uzsmaidīju pati sev un apjuku. Kad pēdējo reizi es smaidīju? Nezinu, neatceros…
* * *
…un tajā brīdī Mana Mīlestība klusiņām ienāca istabā.
– Tu? Tu atgriezies? – es nevarēju noticēt savām acīm. Klau, neraudi, Mīļumiņ. Pietiek. Nāc, iesim. Nomazgāsim sejiņu, rociņas, sakārtosim kleitiņu. Labi?
– Kas? Kājiņas sāp? Esi nogurusi? Ak, cik Tu, Mīļumiņ, bāla, sasalusi… Es paņemšu Tevi uz rokām. Tā labāk? Tūlīt uzvārīsim tējiņu. Man ir gards aveņu ievārījums! Un vēl garšīgi āboli…
Un tad mēs iesim gulēt, bet pirms Tu aizmigsi siltajā gultiņa es Tev pastāstīšu Pasaku. Gudru un labu. Pasaku par Slapjdraņķi un ilgi gaidītām vēstulēm. Un Tu, Mīļumiņ, uzsmaidīsi. Kā toreiz…
Jā, kā toreiz.
Mēs tagad vienmēr būsim kopā.
