****
Šīs domas mani apciemo,
tās moka mani smacējot…
Un nevar aiziet,nedomāt…
un nevar apstāties un izbeigt tās!
Šis rūgtums savēlies jau kamolā,
tik tumšā,rūgtā,stindzinošā…
Tas neaiziet un arī neapstājas.
Tas ir te,un spiež un žņaudz…
Ir priekšs manis tas par daudz!!!
Bet domas nāk un domas sauc…
Es cenšos pretoties,
es vēlos nedomāt,
es cenšos aizmirsties
un domāt savādāk!!!
Bet šķiet,ka šajā dzīvē tas nebūs ļauts…
mani smacē,mani žņaudz…
Tas tik tiešām sirdij pukstošai par daudz!
