Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Sievietes būtība jeb stāsts par neesošu sektu =)

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Viņdien mani pārsteidza kāds sen neredzēts draugs. Uz man adresēto klasisko jautājumu „Kā tad iet?”, viņš pats arī metās atbildēt „Jā, jā, es jau dzirdēju baumas, ka tu tagad esot kaut kādā sieviešu sektā…”, ko pavadīja tāds kā smīns, kā viegla ironija. Nu, ko, teikšu atklāti, ka tas mani pārsteidza, jo, lai nu kā, bet par sektu…

Es pat atzīšos, ka nedaudz sašuvos, dikti sagribējās sevi aizstāvēt, paskaidrot, darīt zināmu, kas tad ir tas, ar ko patiesībā nodarbojos. Bet nē, es sāku šķetināt ceļus, pa kuriem pie mana ciemiņa šī ziņa varētu būt nonākusi tik izkropļotā veidā. Un it kā atradu =) Bet miera man nav, gribas pastāstīt.

„Sieviešu sekta”, mans mīļais draugs, ir pārvērtējošās konsultēšanas mācību ietvaros radīts izbraukuma seminārs TIKAI sievietēm. Īpašs trīs dienu pasākums ārpus ierastās vides, prom no ģimenes, kādā skaistā vietā – viesu vai brīvdienu mājā -, kur satiekas dažāda vecuma, pieredzes un statusa sievietes, lai mācītos, darbotos praktiskās nodarbībās, uzdotu ilgi auklētus jautājumus un rastu negaidītas atbildes, saņemtu atbalstu no konsultējošā psihologa un pārējām meitenēm, dalītos pieredzē un iegūtu jaunu, visa cita starpā arī neaizmirstot atpūsties – ejot pirtī, minot zāļu tēju sastāvdaļas, pļāpājot ar mūsu pievilcīgo pirtnieku =), vārot zuša zupu ugunskurā, lai pēc tam aizrautos ar anekdošu cilāšanu, iekristu dziļā lāča miegā un no rīta pārvarētu slinkumu, lai, ejot pāri zālē sakritušiem sulīgiem āboliem, kaimiņiem par prieku skaļi spiedzot mestos traki vēsā dīķa ūdenī. Vārdu sakot – tie ir svētki. Tās ir brīvdienas. Tā ir atļaušanās.

Bet te man saka „sieviešu sekta”… Acīmredzot man ir ļoti spēcīgs aizliegums pret vārdu „sekta”. Skatos vārdnīcā. „Labi organizēta, autoritāra un slēgta reliģiska kopa, kas nošķīrusies no kādas lielākas denominācijas. Draudze vai draudžu grupa, kas atšķīlusies no valdošās baznīcas un kam raksturīga neiecietība pret citādi domājošajiem.” Tātad nav trāpīts. Draudze neesam, reliģija katram sava vai tās nav vispār, neiecietīgi neesam. Ja nu vienīgi tik neiecietīgi, cik tāds mēdz būt katrs no mums. Savukārt vārda „sekta” latīniskā izcelsme norāda uz „virziens, skola”, kas patiešām atbilst taisnībai. Un tomēr es uzcepos =)

Emocijas uzsita vienu, kā saka manā ģimenē, jūtu vilnīti, un es aizmirsu skolas pirmo mācību – pilnīgu pieņemšanu. Hmm, ko vēl te varētu ielietot?.. Pastiprināšanu! =)

„Jā, mīļais draugs, esmu sektā! Vai vēlies pievienoties?” Vai, vēl labāk, pārvēršanu līdz absurdam „Jā, mēs buramies, caurduram lupatu lelles, vīriešus, protams, ziedojam vistas ļaunajam un zīlējam uz krupja ādas!” =)))

Re, viena cepiena vietā trīs mazas tehnikas, kuras ļauj manam draugam saprast, ka viņš dzīvo stereotipu varā, nav izzinājis mani un manu darbošanos un ir izdarījis pārsteidzīgus secinājumus. Nevis pateikt „Ķā tu vari tā domāt?! Es neesmu sektā! Es mācos to un to!”, t.i. taisnoties, bet pieņemt, pastiprināt un, ja vajag, pārvērst līdz absurdam. Tas vienmēr liek cilvēkam pasmaidīt =) Ja ir humora izjūta, protams. Ja nav, tad viņi visbiežāk padomā, ka tiešām esi kukū =) Bet, atgriežoties pie tēmas, kas tad ir mūsu sieviešu sekta. Man, protams, ir daudz burvīgu stāstu par to, kā sievietes atbrauc, pārvēršas no kūniņas par skaistu taureni, sāk smaidīt, priecāties, bla bla bla… Bet tas nav interesanti. Ar to ir pilni žurnāli un internets. Brīnumainās pārvērtības, otrās elpas un jaunās dzīves. Bet mums! Bet mums… Pastāstīšu sulīgāko =)

Kāda meita nolēma savai mammai uzdāvināt brīvdienas. Es joprojām tā īsti nezinu, kādas bija viņu abu gaidas, bet tās noteikti krasi atšķīrās no saņemtā. Mamma, sauksim viņu tā, ir fantastiska kundzīte pēc piecdesmit. Kopta, sprigana, ar savu viedokli, draudzīga un atvērta. It kā. Sākām darbu grupā. Iepazīstamies, katrai savs stāsts, savs mērķis un gaidas. Pienāk mammas kārta. Nē, viņai jau neesot ko stāstīt, nu, ko tad viņa, dzīve jau nodzīvota, tagad jādzīvo tikai mazbērniem, nav jau pat ko pastāstīt… Sākām prašņāt, kā tad tā, kā tas ir, kad nav ko pastāstīt? Vai tad jau gatava gulties koka mētelītī? Nē, nē, tik traki neesot, bet nu viņas dzīve noteikti neesot tā vērta, lai par to runātu. Un tik cenšas nolekt no tēmas, un tik žāvājas (nepieņemšanas signāls, bailes), atgaiņājas un smejas. Bet kā viņa smējās! Aizrautīgi, skaļi, ilgi un sulīgi! Tā nebijām smējušās ilgi, līdz vēdera sāpēm. Par viņas pieredzi, uzskatiem, attieksmi, jokiem un ekspresijām. Kamēr…mamma salūza. Tas gan notika tikai pasākuma otrajā dienā, un tomēr. Izrādījās, ka patiesībā viņa tāpat kā citas vēlas dzīvot, mīlēt un būt sabiedrībā. Ka jūtas nomirusi tam visam kopā ar vīra nāvi. Un tad mēs strādājām, daudz strādājām, lai mamma saņemtos izlādēt savas nospiestās jūtas, atļautos tā no sirds izraudāties, pateikt kādu piparotu vārdu, piedotu seniem notikumiem, saarhivētu tos un atstātu tur, kur tiem jābūt – pagātnē. Viņa atļāvās ieraudzīt sevi bez visiem dzīves PVN – mājas pienākumiem, bērnu vajadzībām un mazbērniem, draudzenēm čīkstētājām un kaimiņiem intrigantiem. Ieraudzīja, ka vēl ir jauna, sakārtoja savas prioritātes, atrada jaunus resursus un izvirzīja neticamus mērķus. Noticēja sev. Un aizbrauca mājās ar garu nopūtu, ka tas, ko darām, ir zvēra darbs. Reanimācija =) Nevis sekta.

Un tā mēs turpinām burties. Tas nepārstāj būt interesanti un aizraujoši, jo katra tikšanās, katra grupa ir citāda. Katrai savs stāsts, sava grūtība un sapņi. Bet es jau domās kārtoju savas pērnajā vasarā grieztās slotiņas mūsu „raganu” pirtiņai, hehe…

Tiekamies! =)

Lai jums, meitenes, vienmēr labas brīvdienas! =)

E.

Dalīties.

Atstāt Ziņu