Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Sieviete pie stūres

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tam, ka es tiku pie tiesībām bija divi vienlīdz svarīgi iemesli. Vispirms man patika pati doma, ka man būs dokumentāls pierādījums, ka man IR kaut kādas tiesības un otrs – piezvanīja māsa un paziņoja, ka pierakstījās šoferu kursos un lai viņai nebūtu garlaicīgi pierakstīja arī mani.

Tā kā esmu cilvēks ar paaugstinātu atbildības sajūtu, metos tai afērā. Sākumā situācija, kad es atjēdzos ar stūri rokās ielas vidū mani iedzina panikā, bet pēc neliela brīža sapratu, ka neviens nav izbraucis ielās, lai darītu man pāri, pat vairāk, es nojautu, ka viņi no mani baidās vairāk nekā es, tāpēc nospiedu pedāļus un visi ceļa satiksmes dalībnieki atviegloti nopūtās. Tā sākās pavisam jauna dzīve.

Nedomāju, ka CSDD nojauta, ar ko viņi riskē, apliecinot manu braukt prasmi… Bet nu mainīt kaut ko šai ziņā ir par vēlu, jo es esmu jau 10 gadus uz riteņiem un pēdējos trīs īpaši dziļi intīmajās attiecībās ar spēkratu vārdā Ķirsis.

Bet sākšu no gala, jo manās attiecībās ar auto nav neviena fakta, kas nebūtu uzmanības vērts.

Mazulīte Pirmo mašīnu, golfiņu vārdā Mazulīte, es iegādājos gadu pēc tiesību saņemšanas. Tas bija vairāk nekā spontāns solis. Ieklausījos, kolēģītes telefona sarunā, kuru kāds auto tirgonis kārdināja ar savu lietoto autoparku. Iejaucos – Uzprasi, vai viņam nav nekā priekš manis. Protams, ka bija! Un jau nākošajā dienā stāvēju ar atslēgu rokā, nezinot, ko ar visu to iesākt. Labi atceros, ka krāsa man patika… par visu pārējo man nebija ne mazākās saprašanas.

Pirmais ko darīju, uz pagrieziena izņemot līkumu sajaucu bremzes un gāzes pedāļus. Tomēr ozolam, kas bija uz tā pagrieziena, netrāpīju. Kas zina, varbūt attiecībā uz mani kādam tur augšā bija vēl citi plāni. Nākošais, ko darīju, braucu atrādīties radiņiem. Atceros, tur stāvēja tāda sešgadīga liepiņa. Domāju, ka tā liepiņa tur atradās galīgi nevietā… īsi sakot, liepiņai es trāpīju… ar labo lukturi, gar mizu… Man bija attaisnojums! Biju domājusi, ka Mazulīte tai vietā jau beigusies. Atskanēja kaut kāds krakšķis un mans pirkums bija pirmo reizi traumēts. Rezultātā, manu ieguvumu ievērtēja ne tikai ģimene, bet visi mājas iedzīvotāji. Par ko visi tā uztraucās nezinu, nu ieskrāpēju es to mizu. Liepiņa, protams, nākošajā gada nokalta, nu, bet viņa vienalga bija nolemta, jo traucēja ceļa satiksmes kustību.

Tapa skaidrs, ka mums ar Mazulīti vajag savu mehāniķi. Meistaru meklēju tik pat rūpīgi, kā meklē ginekologu. Jo nevarēju savas mašīnas intīmos noslēpumus uzticēt pirmajām, kas pagadās. Izvēle krita uz kādu servisa puiku, kas pienākot pie Mazulītes maigi noglāstīja tās kapotu un mana sirds uzreiz atmaiga.Tas bija viņš, kas nomainot man riepas prasīja, ko iesāksim ar vecajām. Varbūt noderēs rezerves ritenim, atbildēju.

Šis sākumā nedaudz apstulba un tad jautāja, a vai bagāžniekā nav? Jau divus gadus braucu ar mašīnu un ļoti labi atceros, kas ir manā bagāžniekā. Pēc pāris minūtēm viņš tur atrada ne tikai riteni, bet arī domkratu.

Otrs gadījums bija tad, kad iebraucu servisā dēļ kaut kādas aizdomīgas džinkstēšanas pie priekšēja labā riteņa. Uzklausot manu sāpi, meistars atvēra bardačoka durtiņas un izvilka no tā manas saulesbrilles, tas manāmi uzlaboja Mazulītes tehnisko stāvokli. Tāpēc izvēlējos tieši šo meistaru, jo viņam pietika pacietības manu sāpi uzklausīt un arī tas, ka bija tik daudz takta sajūta, lai es ar savām muļķībām nejustos neveikli.

Būtībā Mazulītei ar mani neklājās viegli, viss, kas varēja noiet greizi notika. Tikai es apsēžos pie stūres, ka palieku par problēmu visiem satiksmes dalībniekiem. Pirmajā pusgadā es norāvu karteri uz kanalizācijas lūkas. Uz tās pašas lūkas, par kuru mūs visus brīdināja šofera kursos. Protams, ka es viņu redzēju. Bet citi taču tai tika pāri. Nospiedu gāzi. Sekoja drausmīgs blīkšķis un es sapratu to, ka tās citas mašīnas, kas tika tam šķērslim garām, bija kravas mašīnas.

Un vēl tas gadījums, kad dega motors! Nezinu kāpēc, bet šis tur sāka degt, izlecu ārā, paķēru to ugunsdzēšamo aparātu, un sapratu, ka laika lasīt instrukciju vairs nav, kamēr prātuļoju, varbūt vajadzēja tomēr likt to aparātu mierā un glābt dokumentus salonā, no pretimbraucošās mašīnas pieskrēja kaut kāds vīrišķis ar savu aparātu un atrisināja to manu problēmu. Neskatoties to visu Mazulīte pacieta to manu stulbumu un es par to mīlēju viņu vēl vairāk. 

Tad, saņēmu pirmo savā mūžā administratīvo pārkāpuma protokolu! Sajūta tāda, … nu it kā būtu nevainību pirmo reizi zaudējusi. Kaut kāda dzeltena lapa, kur tekstā piesaukti vismaz seši panti. Ak, Kungs, kā es viena pati, tik īsā laika sprīdī varēju aizskart likuma prasības tik daudzās vietās? Mierināju sevi, ka visi savā laikā tā vai šā tika nosodīti, tātad, es vienkārši pievienojos vairākumam.

Bet galvā grozījās visādi jautājumi, interesanti, vai man par šo varoņdarbu pilnākās arī kādi “punkti”? Un ko lai tagad iesāk ar aptraipīto reputāciju. Par ko mani nosodīja? Atstāju mašīnu pierastajā vietā un vai man varēja ienākt prāta, ka reiz pienāks diena un kāds tur iespraudis zīmi.

Tad Mazulīti nomainīja Ķirsis. Smuks maziņš, bordo ar tādu seksīgu apaļu dupsīti. Sākums, man patika visvairāk, es viņam klusi iečukstēju – nu, sīkais, tagad mēs TO darīsim maigi … un viegli pieskāros sajūgam… Ķirsis apmierināti iedūcās. Goda vārds, man liekas, ka viņam patika, un es sapratu, ka viņš man sajauks prātu! Vēl atceros, ka tam džekam, kas lika signalizāciju bija fantastiskas acis! Staroja, smējās un mirdzēja.  Tajās gribējās ienirt un palikt! Reizes trīs man atgādināja, lai pierakstu telefona numuru, ja ir kādi jautājumi vai problēmas – zvaniet! Es apsolīju, ka problēmas noteikti būs.

Tā nu es braucu līdz šai dienai. Un neskatoties uz to visu, uzskatu, ka esmu tīri labs šoferis. Man nekad nav apstādinājis neviens policists, laikam es iedvešu uzticību. Es vispār neprotu pārkāpt satiksmes noteikumus, un ne tikai tā iemesla vien, ka vairs sen viņus neatceros. Es pat neatceros, ka es vispār kādreiz būtu kādu apdzinusi. Kaut gan (lepni) reiz apdzinu traktoru! DIVAS reizes. Vienu, pa ceļam uz Rīgu. Otru atpakaļ.

Nav izslēgts, ka tas ir bijis viens un tas pats traktors. Un tā igauņu fūre, kas mani pati palaida garām, tā neskaitās, viņai vienkārši apnika, ka es tik ilgi velkos viņai pie pakaļas un viņa apstājās.

Un man joprojām ir jautājumi, kas man nedod miera. Interesanti, kas ir izdomājis tos luksoforus un saspraudis tajās dīvainajās vietās? Man būtu viņam ko teikt. Tāpat, kā joprojām nesaprotu, kam krustojumā ir priekšroka, ja abām mašīnām pie stūres sēž sievietes…bet lai paliek.

P.S. Strauji nospiedu gāzi… Nē, nu, protams, tam vecim pa kreisi bija priekšroka, es to neapstrīdu, bet tas nenozīmē, ka mani nevar nepamanīt! Galu galā, es braucu no frizētavas, man ir jauns matu sakārtojums! Vīrišķis iztaisīja lielas acis, un iebrauca pretējā joslā, tad meta līkumu apkārt manam braucamam, tad vēlreiz bailīgi atskatījās un pazuda… To skatienu es uztvēru, ka atzinumu manam matu sakārtojumam un … strauji nospiedu bremzi. Viss krustojums noelsās… Vienā vārdā, arī izejot no frizētavas, es apdraudu satiksmes drošību pilsētā. Uz frizētavu es eju reizi nedēļā… ceļu neteikšu – būs pārsteigums. Sieviete pie stūres, tā vienmēr ir mīkla.

Dalīties.

Atstāt Ziņu