Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Sieviete ar urbi mutē

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Parunāsim šodien par veselību. Laika gaitā man bija saskare ar milzim daudz visāda profila diplomētiem speciālistiem, kas tādā vai šādā veidā iedziļinājās manā iekšējā pasaulē. Mani taustīja, mīcīja, notika visādu veidu asins izliešanas, dūra ar adatām, graizīja ar visādiem palīglīdzekļiem, visādos veidos izrādot interesi par mana Organisma labsajūtas iemesliem. Un tas, ka Organisms ir joprojām dzīvs, pierāda to, ka nav ar pliku roku ņemams, spītīgs un gatavs turpmākiem dzīves pārbaudījumiem. Mēs vēl pacīnīsimies, es un Valsts Veselības aizsardzības iestādes! Gēni laikam.

Atceros, ka reiz mans omis, jau dziļā vecumā bija kompānijas pēc aizgājis ar kaimiņieni pie ārsta, jo tai bija bailes un tur pārpratuma pēc, tika izmeklēts, uzlikts uz nestuvēm un aizvests uz operācijas galdu. Pie tam konstatēja, ka viņai vispār NAV medicīniskās kartes! Un tas ir cilvēks, kas dzima 1899.gadā. Kas ar mums notiek? Reiz taču bija tik veselīga Nācija. Šajās dienās es varu aiziet pie jebkura mediķa, un tas manā Organismā atradīs priekš sevis daudz visa kā interesanta, ko ārstēt.

Gadiem ejot visa tā rosīšanās ap mana Organismu ir kaut kādu dīvainu apstākļu dēļ koncentrēta ap zobārsta krēslu. Tāda sajūta, ka Organismam bez zobiem vairs nav neviena cita pietiekoši svarīga orgāna.

Un lūdzu – pirmā darba diena pēc atvaļinājuma sākās zobu ārsta krēslā. Kad atvēru muti, viņa teica, – cik sarežģīts gadījums! Šoreiz man tiešām nebija nekā labāka, ko viņai piedāvāt. Uzreiz sapratu, ka neesmu no prastām zobu lietotājām un ka maksāt vajadzēs dārgi. Protams, kā arī paredzēju – URBA!

Nevajag tā uztraukties, viņa ieskatījās manā mutē, – nesāpēs, jo zobs vairs nav dzīvs, – Bet es taču vēl dzīva! – ievaidējos (galu galā, man ir tiesības baidīties pa savu naudu); Vēl, jā…,- nomurmināja viņa un ieslēdza urbjmašīnu …Labāk es būtu turējusi muti! Kaut kas tajā bija sirealistisks – smejošais zobu ārsts ar urbi rokā un es krēslā ar skumjām acīs. Kaut gan, kāda starpība, netrāpīs vienā, trāpīs otrā, izvēle ir liela, zobu daudz kādam laikam vēl pietiks, padomāju un aizvēru acis.

Un te mēs ar viņu katra pievērsāmies savai mīļākai nodarbei. Viņa rakņājās pa manu muti, es apcerēju cilvēces sūro likteni. Būtībā cilvēku mūžs nekad nebija izcili garš, akmens laikmetā 24- 26 gadi, renesanses laikos 32-34 gadi. Tad piedzimām mēs un visa demogrāfiskā situācija nojūdzās. Cilvēce pēkšņi sagribēja dzīvot ilgāk un nu velk gumiju līdz 65-80 gadiem. A zobi, zobi domāti tikai 30 gadiem un tāpēc vienkārši netiek līdz – birst ārā, kā pupas. Zobārsti dzīvo cepuri kuldami, jo cilvēce grib dzīvot un tas nozīmē – ēst. Kā es šodien, apdullusi, bet toties ar smukiem zobiem. Kurš teica, ka man nerūp cilvēces liktenis!?

Nu viss, teicu es un uzliku apdrošinātājiem uz galda kvīti. Ko, zobi beigušies?- uzsmaidīja kasierīte… Khmm, šķībi uzsmaidīju, spricēs iedarbībās stingums pārgāja, un es jutu, ka muti piepilda zobi. Daudz zobu – tas priecēja. Protams, ka apdrošinātāji mani atcerējās, jo vēl mēnesi atpakaļ man jau bija neatliekama vajadzība glābt zobu, kas atrodas stratēģiski svarīgā vietā. Nolūza, biju šausmās, ko es darīšu, kad viņi beigsies?! Vienkārši zobu ar katru gadu paliek mazāk, un katra atsevišķa zoba liktenis man ir īpaši tuvs. Pabāzu galvu tai kabinetā un kautrīgi jautāju, vai te nav kāda, kas mani vēlētos glābt, neko vairāk … Ui, bet tas taču jums ir gudrības zobs!..(gandrīz nosarku) gudrības? Jūs man glaimojat… (te es laikam nopūtos)

Pēc piecām, minūtēm jau atrados zobu ārsta krēslā un man pa muti rakņājās divi pāri maigu roku. Viņas tur plosījās, kā pa savu kabatu, izrīkojās pēc sava prāta, sprauda iekšā kaut kādas aizdomīgas pariktes un vienlaikus… apsprieda kurā vietā, kurai mašīnai ir jālej logu mazgājamais šķidrums. Par šķidrumu man bija savs viedoklis, bet mani neviens neprasīja un jau tādēļ jutos aizvainota un noniecināta – mani vienkārši nelaida pie vārda! Un manā gadījumā tas ir, nu jūs varat iedomāties. Man bija sajūta, ka ar mani dara ko nelāgu, pie tam grupveida! Mēģināju atcerēties visus ar to iespējami saistītos pantus… un tad manā mutē iebāza kādu starojošu objektu un sapratu, ka man jāpatur savas domas pie sevis. Tas daikts vienā mirklī padarīja mutes dobumu sausu, likās, ka nu sāks lobīties āda… atcerējos mammuci, kura savā laikā mācīja nebāzt mutē nekādus svešķermeņus. Sastingu… un tad viss bija galā. Tas zobs man izmaksāja Ls 20,00. Ar tādu muti jāmeklē papildus ienākumu avots. Kaut gan var uzskatīt, ka līdz ar to ir cēlusies mana vērtība par konkrētiem 20 lašiem.

Bet dullums vēl nebija pārgājis, kaut gan manā gadījumā tas varētu būt dabīgais Organisma stāvoklis. Paķēru čeku, kā ārsta manipulāciju pierādījumu un skrēju uz apdrošināšanu. Apdrošinātāja uzmanīgi uz mani paskatījās, – Jūs jau nesen pie mums bijāt!… Gandrīz apvainojos, dīvaini, vai tiešām es izskatījos pēc cilvēka, kuram nav pietiekoši daudz zobu, ko labot!?

Liriska atkāpe: Viegli apdullusi gāju pa ielu. Organisms brēca pēc pozitīvām emocijām, tādēļ vēru vaļā pirmās veikala durvis, kas gadījās ceļā… Grozs lēnām piepildījās (par to, cik bezspēcīga sieviete veikalu piedāvājuma priekšā es noteikti kaut kad vēl uzrakstīšu)… Kad mans skatiens apstājās uz ķīniešu nūjiņu komplekta… es sapratu, ka vajag tīties, jo iepirkšanas process paliek nekontrolējams…Pa ceļam uz māju aizdomājos par to, ka sakarā ar krīzi valstī un prognozētu algas samazināšanu pati zobu lāpīšana un līdzekļu ieguldīšana zobos liekas vieglprātības kalngals, kas zina, vai tie maz tuvākajos trijos gados būs tik vitāli nepieciešami. Maigāk sakot, krīzes apstākļos to nozīme mazinās.

Dalīties.

Atstāt Ziņu