Ar vīru dzīvoju jau 13 gadus, pēdējos gados ir iestājusies rutīna, kā jau daudzas no mums varu paūdzēties par uzmanības trūkumu, par vienaldzību no viņa puses. Ir pat bijušas sarunas par šķiršanos, kaut kā esam to izrunājuši , nonākuši pie kompromisiem, kādu laiku viss kārtībā, līdz es atkal izšļācu visu savu bēdu vienā momentā, varbūt no malals tas izskatīsies savādi, es ļoti mīlu savu vīru, bet te pilnīgi netīšām pirms pāris nedēļām satiku savu jaunību draugu sabiedriskajā transportā, nebijām tikušies kādus piecus gadus, mēs ar viņu agrāk dzīvojām vienā mikrorajonā, kad vēl dzīvoju ar vecākiem, un tā nu sanāca, ka biju viesojusies pie vecākiem un no rītas uz darbu devos tieši no tā mikrorajona. Ieraugot viņu iekāpjam autobusā, nolaidu acis, jutos kaut kā neerti, transports bija ļoti pilns un starp mums bija drošs attālums, tā nu ar noliektu galvu kaut ko ļoti uzmanīgi lasīju mobilajā telefonā, kad sadzirdēju ļoti man par izbrīnu patīkamu -Sveika ! Pacēlu acis un tēlojot izbrīnu viņu ieraugot atbildēju sveiks, cik nu laiks mums ļāva mēs aprunājamies kā kuram ir gājis pa šiem gadiem, noskaidroju , ka viņš ir šķīries, viņam aug dēlēns, ka daudzus gadus viņš nebija Latvijā, vēlos piebilsts, ka mums ar viņu attiecības nekad nebija bijušas, mans jaunības draugs, sauksim viņu par Andri, ļoti skrēja man pakaļ, bet ne uz ko vairāk kā draudzība es viņu klāt sev nelaidu, viņš to saprata , bet turpināja pie manis nākt ciemos, dziedāt dziesmas pie logiem, līdz viņš vienkārši palika par tādu kā ģimenes draugu. Mani vecāki viņu dievināja, viņš ļoti daudz laika pavadija pie mums, kā mans labs draugs . Tajā laikā sāku satikties ar savu tagadējo vīru, un mūsu ceļi pašķīrās, šad tad tikāmies nejauši uz ielas vai veikalā, dažreiz kopējo draugu ballītē, bet es pamaniju, ka viņš no manis ir galīgi atteicies, un veido savu dzīvi. Biju par to proecīga, un aprecējos ar savu vīru.
Tad nu lūk, transportā atvadijāmies ar viņu, viņam bija jāizkāpj. Visu dienu darbā domāju par viņu, pati biju apjukusi kapēc?! Bet tad pagaja kāds laiks un viss aizmirsās. Līdz nesenam laikam , kad tīri nejauši satiku viņu lielveikalā pie vecāku mājām, manas sajūtas ieraugot bija neizskaidrojamas, es biju tik priecīga viņu redzēt, ka piegaju un apskāvu viņu, viņs ļoti steidzās, un atvainojās, ka viņam nav laika ar mani papļāpāt, apsolija vakarā ienākt ciemos pie maniem vecākiem. Ciemojoties pie vecākiem regulāri galvā malu-vai tiešām atnāks? Es ļoti viņu gaidiju, viņš atnāca …Mani vecāki bija ļoti patīkami pārsteigti viņu ieraugot, uzreiz sauca ciemos. Tā nu mēs sēdējām pie vīna glāzes un klusējām, kad sapratām, ka mums ir par ko parunāt divatā, lūdzu lai viņš izsauc taksi un gaida mani viņā otrā mājas pusē, vecākiem sameloju, ka eju pie bērnības draudzenes kas dzīvo tur blakus. Kad iekāpu taksī, sajutos kā romantiskā kino, viņš palūdza taksistu vienkārši braukt uz priekšu, pagriezās un noskūpstija mani, mani pārņēma tādas trīsas, es sastingu, tas bija tas ko vēlējos .. laikam sen, es nepretojos. Es pilnībā zaudēju kontroli pār sevi, es aizmirsu kas esmu,kur esmu ..tikai zināju ar ko esmu. Pēc skūpsta sekoja viņa vārdi-vienmēr esmu mīlējis tikai tevi ! Vai apziņa, ka mani mīl , vai kaisle vai kas cits pārņēma manu prātu pilnībā, es pazudu viņa apskāvienos, es ļāvos . Piesitu taksistam pie pleca un lūdzu vest uz tuvāko viesnīcu, jā es to gribēju. Pa ceļam mēs iebraucām veikalā, viņš nopirka izcilu vīnu, un ziedus, tā nu mēs atslēdzām tās 28 numuriņā durvis, un 8 stundas kaisles pagāja kā mirklis, viņš bija fantastisks. Ļoti grūti bija šķirties, gribējās būt viņāsm blakus mūžīgi, šī bija viena no skaistākajām naktīm manā mūžā, bet man bija jādodas pie vecākiem it kā no draudzenes ballītes. Es gāju pa mākoņiem, es smaidiju , mana sirds pukstēja ātri, es biju LAIMĪGA !!! Līdz pienāca realitāte, pats trakākais ir tas, ka es nejūtu sirdzapziņu, es mājās uzvedos kā parasti, es neko nenožēloju ! Šodien saņēmu ziņu, ka viņš vēlas ar mani turpināt slepus satikties, es piekritu, esmu palikusi galīgi bez prāta pēc viņa. Bet amans vīrs to nav pelnijis, ar galvu es to saprotu, bet šobrīd es tik vieglprātīgi piekritu būt par mīļāko……Esmu izmisumā …
Satiku savu jaunības draugu,piekrāpu vīru ..
Dalīties.
6 komentāru
vispār jau izmisums parādījās tikai pēdējā teikumā…
Tev ir taisnība, jo tās jūtas ko tagad jūtu krietni pārsit to. Es reāli apzinos ko izdariju, bet nenožēloju.
Kas izdarīts tas izdarīts. To vairs neizmainīsi. Varbūt der padomāt, kāpēc nav nekādas nožēlas… varbūt tāpēc, ka jūtu ar vīru jau sen kā nav un ir tikai savstarpēja vienošanās turpināt dzīvot kopā.
Nu skaisti! Lasīju un priecājos! Kāpēc jānožēlo??? Es darītu tieši tāpat!!!
Lasot viss likās kā romantiskā filmā, viss tik skaisti un patiesi. 🙂 Patiesībā prieks par tavu laimi, kaut PAGAIDĀM šādu 🙂
ja interesants stasts un piedzivojums…varbut tev tiesam javeido kas vairak ar draugu…jo viram izskatas ka vairak tu neinterese ka sieviete,bet gan ka majas darbu apdaritaja nekas vairak…vienigi uzmanies ka tas viss jaukais viena bridi nepagaist…jo kamēr esi aiznemta tikmer esi loti iekarojama,bet kad busi briva…