Vārda dienu svin: Lita, Sibilla, Teika

Sapnis…*

Pinterest LinkedIn Tumblr +

…šonakt es atkal redzēju… “šo sapni”… – par sievietes alkām pēc vīrieša mīlestības…

* * *
…tu stāvi uz balta, kristāliska… – nelīdzena ceļa. Tā abās malās ir divi melni ezeri, kuru ūdens ir tik pasakaini dzidrs…

Kreisajā ezerā – reti reizi ūdens ir maigs un īpatnēji salds, toties pārsvarā, tik neizsakāmi rūgts…
Tā ir vīrieša mīlestības garša.

Labajā ezerā – ūdenim vispār nav nekādas garšas un tas nekad neremdēs tavas slāpes.
Sievietes vientulības lāsts…

Vienā ezerā ir nāves, bet otrā – dzīvības ūdens. Bet tev nav lemts uzzināt, ko tu dzersi, ja tomēr pieņemsi lēmumu – uzdrīkstēties…

Lai paliktu dzīvai – tev obligāti būs jādzer ūdens no abiem ezeriem, diemžēl tas nebūs viegli…

* * *
…ja vēlies, tu vari nedarīt itin neko… – galvenais paliec uz baltā ceļā! Un tu mierīgi pamodīsies no rīta…

* * *
…bet…, tu labi zini, ka šī vieta ir īpaša – tas nav nekāds atrakciju parks, un uz šejieni nevar nopirkt dārgu biļeti, kā uz operas izrādi…

…tu esi šeit, šajā sapnī… lai izaicinātu sevi – Sievieti!

…un tu…, – pieņem spēles noteikumus…

* * *
…bet tajā mirklī, kad tu izkustēsies no vietas, baltais ceļš pārvērtīsies… – kā žiletes asajās lauskās…

…un askētiskajā sapņa dizainā iezīmēsies vēl viena krāsa – tumši sarkana – no tavām asiņojošām basām pēdām…
…toties – tas arī būs tavs vienīgais orientieris haosā, kas jau sāka veidoties un pieņēmies spēkā tev aiz muguras…

Tavs ceļš pie otrā ezera!

…starp citu, šo haosu tu izraisīji pati – tavs lēmums…

* * *
…taču tu – i neatskaties…

* * *
…jo tavas basās kājas ir tik vieglas un jau nes tevi pa šauro taku tur, lejā – pie kreisā ezera…

Pie vīrieša mīlestības!

* * *
…krastā, pie paša ūdens…, tu pazemīgi nostāsies uz ceļiem… un laipni palūgsi ezeram atļauju padzerties…

Tev pienākas tik daudz ūdens, cik tu būsi spējīga noturēt savā plaukstā… – tikai daži malki…

Jo ezera virsma, kā pēc burvja mājiena… – acumirklī pārvērtīsies melnā slīpētā ahātā…

* * *
…bet tavas rokas ir mazas…, kā pusaugu skuķei…

…tu negribi steigties…, – tu vēlies izgaršot šo mazumiņu…, un sajust… – tik īpatnējo rūgtumu…

…bet, ūdens neglābjami zūd caur pirkstiem…

…viss…

* * *
…tagad… – ja vēlies dzīvot, piecelies un caur haosu sameklē ceļu pie otrā ezera…

…kaut esi bezkrāsaini baisā virpuļa sirdī un neko neredzi, tavas basās kājas pašas sajutīs asiņainās pēdas un aizvedīs tevi atpakaļ… – līdz baltajam ceļam…

…tālāk… – pārbaudījums tev būs jāiztur pašai…

* * *
…tiklīdz tu atkal nostāsies uz baltā ceļa…, – ūdens otrā ezerā sāks žūt!

…tev jāpasteidzas!
Un tu skrien cik kājas nes, bet ūdens zūd vēl ātrāk…

…un vēl kas – šajā ceļa malā nav gaiss…
Te nav ko elpot, bet virpulis nu jau izsūc gaisu no tavām plaušām…

* * *
…un tev ir tik bail…, un gribas kliegt – bet neviena nav. Tu stipri iekod sev apakšlūpā… – ezers ir tik tuvu!

* * *
…vēl tikai daži soļi… bet tukšās plaušas tik nepanesami sāp…, un tu jau jūti savas asins garšu mutē…

…tu meties ceļos… un… lūdz… un…

* * *
…un tu pamodies.

Ir rīts.
Un aiz loga lēnām līst pelēkais lietus…

…uz tavas spilvendrānas – asinis, un… šī īpatnējā sāļā piegarša mutē…

* * *
Tu pārkodi apakšējo lūpu…
– …pat miegā negribēji kliegt…?

Un tad, tu… – uzsmaidi!

* * *
– Lūpa sāp, bet tu, Ludmila… – smaidi?

– …jā.

– …hmm…,
…vai, tomēr, drīkst atvaicāt… – kāpēc?

– Tāpēc, ka esmu sieviete. Tāpēc, ka mīlu! Tāpēc, ka tāda ir mana daba…

* Veltījums Guntai Leonai

Dalīties.

5 komentāru

  1. Mana mīļā SievietesPasaule!<br><br>- …paldies!<br><br>- …un, ja Jūs vaicātu: tieši – par ko…?<br><br>- …par to, ka pieņēmāt mani tādu, kādā es esmu – ar kļūdām, šaubām, bailēm… un pretrunām…<br><br>- …mani, Ludmilu… – sievieti, kura mīl!<br>

  2. Pa kristālu ceļu ejot, kājas vienmēr plūst asinīm. Lai kādas zoles būtu apaviem, tie kristāli izgraužas… Pēdas asiņo. Lai. Es esmu. Es gribu to rūgto, gribu to saldo. Pliekano, mēreno nevajag. Saldais un rūgtais kopā pats radīs to vidu. Rīta puse bija slapja un melna, bet vakars būs balts un sauss. Kristāli rītā un vakarā.<br> Paldies, Ludmila. Skaists sapnis. Kā visi sapņi. Sapņojam

  3. Lai balts šīs vakars, Gunta!<br><br>…un rozā Lielupe, un sudrabotais Mēness, un šķīsti – mūsu sapņi!<br><br>L.

  4. "Tāpēc, ka esmu sieviete. Tāpēc, ka mīlu! Tāpēc, ka tāda ir mana daba…" Nelieku punktu nelieku nekādu pieturas zīmi nedrīkst nedrīkst domu apturēt lasīju Ludmilu sapratu nau svarīgi ko uzrakstījusi svarīgi kādu emociju rada labu tādu ko gribas pagarināt ilgi bet ja nevar cik var nedomājot par to ka kaut kad jāatgriežas realitātē kaut nemaz negribas es aizlidoju redzi no Ludmilas teksta redzi es neīsinu savu tekstu es gribu lidot cik iespējams rakstīt muļķības un varbūt ko nopietnu.<br>Izgāju. Pārdesmit gadus nebiju sajutis ko līdzīgu. ~ pirms 30 gadiem likās, esmu šo spēju zaudējis. Paldies, Tev un Ludmilai – tas ir no kāda vīr., kuram "piespiedu" šo izlasīt. Pats viņš neuzdrošināsies publiski ko teikt…<br> Ludmila, man ir kāda muļķīga doma, laikam jāprasa Līgai, kā privāti sarakstīties. Šoreiz mans stulbums visiem nav jāzina. Sapņi tak realiējas. Kādreiz.

  5. Mīļa Gunta!<br><br>…šobrīd līst…<br><br>…laim līst!<br><br>…līdosīm, jo mīlestībai – ir šķīstoši sparni…<br><br>L.,<br>ar mīlestību

Atstāt Ziņu