Mūsu ceļi šķīrās.
Bez iemesla aizgājam katrs uz savu pusi.
Aizgājām nezinot ko viens pret otru jūtam.
Un tagad pēc daudziem gadiem satiekoties,
es redzu, ka Tavas acis nav mainījušās,
Tavi vārdi tik pat maigi skan.
Bet nekad vairs neuzzināšu es,
vai arī roku pieskārieni ir palikuši tik pat silti,
vai tie pieskaroties liek man aizmirsties kā toreiz…
Arī Tu atzinies kā toreiz juties,
ka viss ko teici nebij tukši vārdi,
un katra rīcība bija apzināta,
tā nebij izdomāta.
Tu atzinies,ka es Tev liku justies dzīvam,
un Tavai sirdij liku pukstēt straujāk…
Bet tikai žēl,ka šie burvīgie vārdi nāk ar nokavēšanos,
žēl, ka nevarējam toreiz atzīties.
Mēs nedomājām, ka laiks pasteigsies,
nedomājām, ka tas aizsteigsies
tik straujiem soļiem.
Nedomājām,ka būs ko nožēlot.
Un tagad, kaut esam satikušies,
kaut esam atzinušies,
mūsu ceļi ir šķīrušies.
Un viss kas palicis, atmiņas par bijušo
un sapņi par to,kas varēja būt…
Sapņi un atmiņas…
Dalīties.
