Vārda dienu svin: Anna, Ance, Annija

Sakaru nozīme sievietes dzīvē

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kaut kā neiet pēdējās dienās. Aizvien mazāk iemeslu smaidam. TV ziņas vairs nepārsteidz līdz ar to neuzdzen adrenalīnu un arī laika prognoze nenes prieku. Labu laiku nevarēju izšķirties par ko lai jums šoreiz pastāstu. Līdz nāca kādas darba dienas rīts.

Pie blakus galda sēdoša kolēģīte pacēla telefona klausuli un tad es dzirdēju, – Dace? Atvainojiet, es te ar kādu neatliekamu problēmu. Es biju pierakstījusies nākošnedēļ, bet man brīvdienās ielūza nadziņš. Vai nevarētu kaut kādā veidā mani šonedēļ iestarpināt uz restaurāciju? Kaut kur pēc pieciem, ja varētu, es ātrāk vienkārši nevaru paspēt. Ko? Vai… Ārprāts!!!… (un nometa klausuli). – Ak, Kungs, manikīres vietā ginekoloģei piezvanīju! Kolektīvs autā, darba spējas līdz ar to zudušas neatgriezeniski. Pazīstot to Daci otrā telefona galā, varēju tikai iedomāties viņas domu gaitu, – Nez Kur tam izmisušam sievišķim ielūza tas nadziņš un Ko gan viņa tai sakarā vēlas restaurēt…

Man palika skaidrs, šoreiz rakstīšu par telefona sarunām. Telefonam, kā arī jebkura cita veida sakariem sieviešu dzīvē ir nozīmīga vieta. Tai pus klausules mums pretim atskan pazīstamas un ne tik pazīstamas balsis, tās vēlās no mums visdīvainākās lietas visneparastākos mūsu dzīves brīžos. Un mēs uzklausām visus.

Tas bija tai vakarā, kad pārnākot mājās, konstatēju, ka elektrības NAV… nekur! Pacēlu telefona klausuli un sacēlu traci, pieprasīju nekavējoties labot kļūmi, kā argumentu piesaucot ledusskapi un saldētavu. Protams, neiedziļinājos tai faktā, ka šai mājā šīs abas vienības ir principā tukšas! Bet es taču varēju nopirkt kādu ātri bojājošo paiku un tā principā varēja būt apdraudēta. Vienā vārdā, pēc 20 minūtēm atdrāzās elektriķu brigāde, uzprasīja, vai šis ir tas dzīvoklis, kam nedalec strāva. Pēc mana apstiprinājuma, viens no brigādes nospieda pogu korķī un elektrība iedegās. Visi palika apmierināti.

Un tad atskanēja zvans. Sākumā neko nesapratu, balss klausulē likās tik nervoza, frāzes saraustītas: – Man jārunā ar jums!
– Es klausos.
– Gribu, lai jūs zinātu – es viņu mīlu! Un es viņu paturēšu sev…
Iekārtojos ērtāk, vakars solījās būt interesants.
– Esat droša?
– Pat nešaubāties, mums būs bērns!- Es priecājos par viņu!
– Tikai nevajag ironizēt, viņš jūs sen nemīl!
– Nu tas vēl tāds, apspriežams jautājums. Un man būs atļauts zināt, cik sen?
– Mēnešus sešus!!
– Ooo… Un kā jūs esat tik droša, ka nemīl?
– Viņš pats teica! Jūs esat viņam apnikusi, jums nav fantāzijas, jūs esat sausa un garlaicīga. Jūs viņu ierobežojat un …viņš to Jums pats pateiktu, tikai jūs viņu nekad neuzklausāt!
– Bet Jūs taču es uzklausu! Un kur jūs taisāties dzīvot?
– Mēs īrēsim.
– Nu tas nekad nav droši. Cik jums gadu?
– Jums gar to nav nekādas daļas … 21.
– Hmm, es pēc balss dotu 26, bet lai jau paliek. Un Ko Jūs no manis gribat?
– Lai Jūs viņu neturētu!
– Da manis pēc, lai tinās!
– Nu, re! Taisnība, jūs viņu nemaz nemīlat!!!|
– Nemīlu, jo ļauju iet?!! Jaukum, a kas man būtu viņu jāpiesien?..
-…(nometa klausuli ).

Nu, re, tā laikam nekad arī neuzzināšu, kā to veci sauc, nu to, kuram atļāvu būt laimīgām sākot ar šodienu, interesanti, un cik šim gadu? Būtībā jau, es neesmu pazīstama ne ar vienu, ne ar otru, bet kaut kur savā būtībā esmu solidāra ar visām sievietēm, un vai tad man sveša vīrieša žēl, ja tas var kādu darīt laimīgu. Es labprāt vēl parunātu un man vēl tik daudz būtu ko prasīt, bet tāds nervozs jaukums tai pus klausules trāpījās vai nu arī es tiešām vairs neprotu uzturēt sarunu? Skumji.

Visvairāk man patīk iknedēļas sarunas ar mūsu angļu radinieku, vienīgo dzimtas Jāni un mana tēva vecāko brāli, vienu fantastisku ģimenes pārstāvi, kas joprojām spēlē tenisu, šad tad uzsit volejbolu neskatoties uz saviem astoņdesmit diviem gadiem un kaut gan tās sarunas parasti ieilgst, esmu dikti priecīga dzirdēt viņa balsi:

– Zini, pie mums Anglijā ir krīze!
– Kā gan ar jums, kas tāds varēja notikt?- brīnījos…
– Es dzirdēju, ka pie jums arī…
– Nevar būt, – atbildēju lepni
– Tu vispār avīzes lasi?
– Nē,- atbildēju
– Nu tad jau tu nepamanīsi, kad viņa beigsies!
– Bet jūs taču man to pateiksiet?!!

Un ir viena likumsakarība, bet ar garantiju – kad atskan telefona zvans, tā ir brīvdiena, vakars un es atrodos vannā. Vannas peldes ir ik svētdienas rituāls, kā viss šajā vakarā, kas attiecas uz “spalviņu spodrināšanu”…Putas, smaržojošas eļļas lodītes, totāls intīms relax. Tāds sievišķīgi maigs atslābināšanās process, bet šī stunda ir kā noburta. Vienalga, vai TAS notiek no rīta, vai vakarā, katru reizi, kad esmu vannā, man zvana telefons.

Šoreiz zvanīja no Dienas abonentu daļas un sasodīts, telefona klausule palika istabā! Rodas jautājums, – man taču ir tiesības uzskatīt to, ka kaut kāds nepazīstams skuķis man liek skraidīt pa māju plikai ar saziepētu galvu par morālu kaitējumu un sāpju naudas piedzīšana mūsu laikos nav nekas ekstraordinārs, vai ne?!!

Visdrūmāk ir tad, ja vanna jau līdz pusei piepildīta, es sāku maigi atslābt un tad tai pus klausules atskan manā stāstā augstāk minētā onkuļa balss. Viņu praktiski neinteresē kur tai brīdī atrodos, viņš grib komunicēt un tas parasti aizņem savas 40 minūtes. Nenoklausoties līdz galam, atbildi uz jautājumu, ko es daru, viņš man sāka stāstīt kādu tādu cilvēka darbības, jeb bezdarbības rezultātā radies siltumnīcas efekts. Uzzinu, ka Anglijā ir palicis vēss. Piekritu, ka tas ir nepatīkami. Tad vēl par tām trim glāzēm ko viņš pašreiz atļaujās svētkos lietot un kādos apstākļos tās šoreiz izdzertas … katra. Tad uzzinu, ka parasti šādā laikā viņš vienmēr bija braucis atvaļinājumā un ieteica Spāniju, kā valsti… tad teica, ka savas dzīves laikā bija ārzemēs savas 50 reizes un es ievaidos, ka nesāk aprakstīt katru no šiem brīnišķīgajiem braucieniem. Tad seko stāsts par veselību un putnu gripas briesmām, no kuras īpaši jāsargās. Apsolu darīt visu kas ir manos spēkos, beigās man tika likts skatīties, kā Arsenāls spēlē ar Juventus, un jātur īkšķi par Arsenālu. Nedaudz diplomātijas no manas puses un uzzinu, ka runa iet par futbolu. Labs ir, turēsim īkšķus par futbolu.

Ūdens bija pagalam auksts, un praktiski nelietojams, sāku piepildīt vannu no jauna un te atkal atskanēja telefona zvans. Vīrieši kaut kā jūt, to brīdi, kad sievišķi ir nometuši drēbes, iekāpušas vannā un atmaigst, vai ne?…nu intuitīvi…Ar to visu, paziņoju, ka esmu no vannas izkāpusi un jēgas man zvanīt vairs nav…

Dalīties.

Atstāt Ziņu