Vārda dienu svin: Ignats, Virgīnija

Rīts sākās labi.

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Rīts sākās labi – es pamodos. Aiz loga puteņoja, rīta saule lauzās cauri sniega mutulim. Termometrs rādīja divus grādus mīnusā, tātad tas murgs ar pagājušās nedēļas divdesmit sešiem grādiem ir beidzies un meteorologi ievelk elpu jaunam cilvēces pārbaudījumam. <br />
Brīvdiena solījās būt jauka līdz brīdim, kad uzkāpu uz svariem un sapratu, ka manis ir pārāk daudz. Palūkojos spogulī, tas ko ieraudzīju garīgo neuzlaboja. Ar to visu bija kaut kas jādara un nekavējoties! Ielēju krūzē rīta kafiju, sasmērēju pāris sviestmaizes un devos uz viesistabu sapņot par to cik pareizu dzīvi turpmāk piekopšu. Būtībā jau situācija bija nopietnāka, nekā likās. Vispirms, ņemot vērā to manu gaidāmo darba zaudēšanu, jāsāk piedomāt pie ārēja tēla spodrināšanas. Nākotnē paredzama darba meklēšana un jāatceras tos zelta vārdus, ka „jums nekad nebūs otras iespējas radīt pirmo iespaidu”. Protams, ja tic maiju prognozētam pasaules galam 2012.gada decembrī, var tam visam atmest ar roku. Pasaule grib atbrīvoties no visa negatīva un sāk ar cilvēku Bet uz pasaules galu nevar paļauties. <br />
Lielākā daļa nelaimju ceļas no tā, ka cilvēki pietiekami neizprot savus mērķus. Bija jāizlemj, ko es vēlos vairāk samazināt – stresu vai svaru. Malkoju savu rīta kafiju un prātuļoju, nu kāpēc sievietes, vēloties uzlabot savu ārējo veidolu, vienmēr izvēlās metodes, kas līdzinās spīdzināšanai? Visas tās badošanās tūres, uzacu raustīšanas, vaksācijas un pārējās mokas. Kaut kad nesen dzirdēju, ka būs kaut kāds līkums par spīdzināšanu. Nesapratu, vai jau izskatīšanā vai jau pieņemts, bet es esmu PAR! Ar to smukumu nedrīkst pārspīlēt. Galvenais ir justies jauki un omulīgi. Tieši tā kā es tagad. Kurš gan no mums nav sevi tiesājis un attaisnojis?<br />
Varbūt es vispār nekoncentrējos uz pareizām lietām? Tagad galvenais ir izdomāt ko gan tādu darīšu, kad beigsies tās atlikušās 19 darba dienas. Bezdarbs nomāc dzīvesprieku un man bija kaut kas jāizdomā, ka to sievieti, kas guļ uz dīvāna ar kafijas krūzi rokā padarīt laimīgu tuvākajā laikā. Man liekas, ka es īstenībā vēl neapzinos šī brīža nopietnību. Galvā juceklis no plāniem. Būs milzums daudz laika, varēšu uzbliezt remontu viesistabā, radiatori jānomaina, jāatsvaidzina interjers – derētu pāris jaunu mēbeļu gabalu, tās liekas tagad tā kā lētākas, vai ne? Derētu arī iekārtot kādu vietiņu darbam, ja nu reiz tāds parādīsies. Un kur nu vēl pindzelēšana, sakrājās daudz darbiņu kas nav pabeigti un ierāmēti. Nē, ne, noteikti gleznošana būs mana prioritāte.Un galvenais, galvenais es pati. Jā un tad veselība… Kaut kas ar to jādara, lai būtu patīkami dzīvot. Uzspodrināsim šo tēlu līdz līmenim, kas potenciālos darba devējos radītu nepārvaramu vēlmi piedāvāt man darbu! Nu labi, varbūt ne tik nepārvārāmu, bet pacensties taču var, vai ne? <br />
Pavēros logā. Kāds sīcis skrēja pāri pagalmam, tad kāds mirklis un šis ievēlās kupenā. Gulēja atplēstām rokām un dzirkstošām acīm vēroja debesis, mākoņus, putnus, kas ķērca koku galotnēs un smaidīja.<br />
Pēkšņi sajutu TĀDAS skumjas. Šis mirklis, tas piederēja tikai viņam. Cik, reižu savās fantāzijās biju viņa vietā! Sniegā vai Jāņu zālēs… ar izplēstām rokām un atvērtām acīm. Kad tikai es un debesis. Kāpēc man liekas, ka tas vairs nav iespējams? Gribu pamosties pavasarī pie atvērta loga no vēja zvana dzidrām skaņām, un ziedoša ābeļdārza smaržas, un no saules stara, kas rotaļājās stikla vāzes ūdenī, uz sienas tapetēm un uz mana degungala. Jā, to es arī gribu.<br />
Mani nedaudz baida, nopietnības trūkums visos manos nākotnes plānos, bet nevaru noskaņot sevi nekam negatīvam. Bet es vēl neesmu visu sasniegusi un man ir savi paņēmieni kā ar to cīnīties. Galu galā, kad būs problēmas, tad arī risināšu. <br />

Dalīties.

Atstāt Ziņu