Ārprāts, kā man patīk augstpapēžu kurpju serenādes asfaltam! Tajā ir kaut kas neaprakstāmi valdzinošs, šarmants, tāds sievišķīgi pārņemošs. Tā skaņa man kaut ko atgādina. Es īsti nevaru saprast, kas tas ir, bet tāda iepriekšbūšanas sajūta pārņem ikreiz, kad kāda aizvalsē garām tos piecus vai desmit centimetrus virs zemes. Iespējams, ka uz manām atmiņu stīgām spēlē tas marts.
Es nekad agrāk nebiju tās acis piefiksējusi. Līdz vienudien pieķēru tieši nozieguma vietā un brīdī. Un jutu – mana spalva būtu gaisā, ja es būtu kaķis. Lai nu kā arī nebūtu, tai pavasarī mums bija daudz kā. Ganījām vēlos trolejbusus, līdz pirksti kļuva stīvi no dzestruma, klausījāmies kaiju romancēs Daugavmalā un laikam mazliet bērnišķīgi lidojām cauri palu mēnesim. Es atceros kādu epizodi. No pašiem pirmsākumiem. Nezinu, kas mani dzina tai rītā jau pēc septiņiem ievelties darbā, bet tur nu es biju – pilnīgi pamodusies, ar lielo grāmatu somu rokās un skumja mazliet. Un tur biji tu – smaidošs, laipns un laimīgs. Bet ne mazliet. Izskatījās, ka ļoti. Kā tāds labi ieeļļots zobrats, kas darbojas bez piepūles. Darbojas ar dubultapgriezieniem.
Es iešļūkāju savā bāli krāsotajā darba telpā, sasveicinoties uzspiedu datora ieslēgšanas pogu, galdam uzzvēlu plecos visu to kalnu ar senāk vai ne tik sen mirušu indivīdu spožajiem garadarbiem, lielo šalli noguldīju uz krēsla atzveltnes. Un nopūtos. Jo laukā vēl joprojām bija ziema un vispār – kurš gan otrdienas rītā ir spējīgs izstarot pozitīvismu, kad deguns no dzestruma gandrīz ierāvies uz iekšu?
Pēc brīža man blakus ik pa laikam smaržīgi izelpoja kakao krūze un es sāku pirkstus dancināt pa burtu un simbolu mugurām. Un tad notika negaidīts gaišums. Es vairs īsti neatceros, kāpēc tu toreiz parādījies manā priekšā, laikam jau kādas vajadzības spiests, bet atceros, ka tas bija rīts, kad tu manī kaut ko iesmaidīji, uz palikšanu turklāt.
Domājot par to tagad, saprotams, ka tas bija tikai tāds acumirklis, kuru varējām iztulkot arī citādāk. Un tad marts, visticamāk, būtu izpalicis. Bet tajās retajās dienās, kad Sniega māte, cikloni vai kas tur vēl mūs dāsni aplaimo ar baltumu, es vienmēr atceros savu tās dienas valsi pa ielām ar lielo grāmatu nastu rokās, un acis pietaisošo sniegu, kas šķita kā aplaimojums un prieks.
Dīvaini. Kaut kā uzzibsnīja tas brīdis šodien. Kaut sniega nav. Grāmatu nastas arī nav. Un ziemas ne tik. Bet ir burtu un simbolu muguras, pa kurām atkal padancināt pirkstus. Un tā papēžu klaboņa aiz atvērtā loga. Jo tieši tā taču mani aizveda uz brīdi pagājušajā. Tai martā es arī dziedāju asfaltam. Katru mīļu dienu. Jo šķita nepareizi klusēt ar skrienamo zābaku pieskārieniem laikā, kad viss apkārt taču gavilē uz velna paraušanu!
Tagad gan es jau kādu laiku klusēju. Laikam ilgāk nekā vajadzētu.
