Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

Pirmā pastaiga, pirmā vanniņa, domas par raudziniekiem

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ir pagājušas trīs nedēļas. Pagājušā nakts bija pārbaudījums manam ego: mazais bija nolēmis negulēt, sakrājušās emocijas, kuras bija jāpalaiž brīvībā, bet es, sēžot uz gultas gala un cenšoties ieaijāt viņu, mocījos – tik ļoti gribas gulēt, ka tagad teiciens „varu aizmigt stāvus” man nozīmē daudz ko vairāk nekā tikai vārdi. Un atkal tu noliec savas vēlmes tālu atvilknē un rīkojies kā labāk dēlam. Tu aizmirsti par nakts gulēšanu 10 stundas, bet skaties uz viņu un centies saprast/sajust, ko viņš savā valodiņā vēlas tev pateikt. Un tad tas notiek: viņš aizmieg!! Mēs ar vīru abi saskatāmies: viņš uz mani nosodoši, jo kā gan mamma var vēlēties tikai vienu – lai mazulis aizmieg, bet es ar neslēptu prieku – viņš ir aizmidzis, un tagad arī es varu pagulēt.

Pirmā pastaiga ir notikums gan man, gan dēlam. Lepni paceltu galvu es izbraucu mājas pagalmā. Šis ir tas brīdis, par kuru es domāju visu grūtniecības pēdējo trimestri. Mani pārņem neviltots lepnums, tādas sajūtas, ka gribas ar katru padalīties „skatieties, man ir dēls!”. Es eju ap māju lepnā solī, ar augstu paceltu galvu – jo man ir iemesls tādai būt. Lai gan pirmā pastaiga ilgst teju 5 minūtes, tās ir garakās 5 minūtes manā mūžā. Tas ir vesels rituāls, un es nevaru vien sagaidīt, kad šīs piecas minūtes pārvērtīsies stundā.

Vai jūs ziniet, ko nozīmē pirmā vannošana? Bērns ir gandrīz vai sauss, toties vecāki ar trīcošām rokām ir slapji. Kā lai pareizi mazuli tur? Kā lai izdara tā, lai viņš nenobīstas no pirmās saskares ar ūdeni? Kā lai šis un kā lai tas? Mēs divatā ar vīru veicam šo bīstamo operāciju, kas vainagojas ar to, ka mazulis ir daļēji apslacīts ar ūdeni un vecāki bezgala lepni par šo grandiozo pasākumu. Vai mazam patika? Man domāt, ka nē, jo vairāk bijām sabijušies mēs visi trīs kopā. Bet vai to atkārtosim? Noteikti! 🙂

Taču vislielākais parbaudījums šo trīs nedēļu laikā ir mazuļa ēšanas/mošanās režīms. Ik pa trīs stundām, es kā fabrikas algots darbinieks ceļos un dodos pie virpas, lai sniegtu mazulim to, ko viņš velas – tikt pabarots un apmīļots. No vienas puses, kas tas par miegu, ja tu celies katru trešo stundu? Taču hormoni dara savu un drīz tu pierodi, ka tam tā jābūt, ka dēlam ir savs režīms un tu šajā posmā esi tikai paligierīce, lai viņš īstenotu savas vajadzības. Tu pierodi, ka vienkārši ir jāceļas un jādara. Jo kas gan var būt patīkamāks kā apmierināts dēlēns, kurš klusi snauduļo uz tavām rokām un kurš ir tik neaizargāts, ka gribas viņu apskaut un nelaist projām, jo vienu dienu viņš būt pietiekami stiprs, lai kā Sprīdītis dotos lielajā pasaulē meklēt laimi. Un tad šīs trīs stundu celšanās liksies kā visstiprākā saite, kas toreiz jūs abus vienoja.

Šīs nedēļas atzinumi: bērns ir personība un diktē savus noteikumus jau no pirmās dzimšanas dienas. 

Nedēļas pārsteigums: man likās, ka dēls mani atpazina.

Nedēļas novēlējums sev: nekas nav mainījies: mieru un tikai mieru, māmiņ!

Nākamās nedēļas uzdevums: pirmie ciemiņi nāks uz raudzībām. Kā dēls uz to reaģēs?

Dalīties.

1 komentārs

Atstāt Ziņu