Vārda dienu svin: Pēteris, Pāvils, Pauls, Paulis

Perfektie pa labi, nesekmīgie pa kreisi!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Šodien piedzīvoju dusmas. Piedalījos Viestura Dūles projekta “Intelektuālā apokalipse. Būt vai nebūt” jaunāko raidījumu filmēšanā kā skatītāja ar īpašu raidījuma vadītāja aicinājumu visus klātesošos aktīvi piedalīties diskusijā, paužot arī savu kā sabiedrības pārstāvju personīgo pieredzi un attieksmi.

Konkrētā raidījuma galvenās tēmas priekšplānā izvirzīta dažādu atkarību problēma bērnu un jauniešu vidū, kas noved pie izslēgšanas no izglītības sistēmas kā vienīgā reāli pastāvošā sociālā rāmja un agrāka vai vēlāka nonākšana kriminālajā vidē, kas likumsakarīgi, atsaucoties uz kriminoloģijas ekspertu teikto un raidījumā pieminētajiem statistikas datiem, 45 līdz pat 90% šo jauniešu noved pie nonākšanas dažāda veida labošanas iestādēs. Labākajā gadījumā.

Diskusijā piedalījās gan savulaik atkarības piedāvātos labumus izbaudījis narkotiku lietotājs, gan datoratkarīgais. Abi jaunie cilvēki dalījās pārdomās par to, kāpēc tika nonākuši atkarībās un kā ar to tika galā. Visu cieņu. Man prātā kā reizrēķins rindojas vairākas diskusijas vērtas piezīmes par šiem iemesliem, par kuriem nākotnē varētu runāt ar bērnu vecākiem, pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem, izglītības ministrijas ierēdņiem, u.c. atbildīgajām personām, bet tam būtu nepieciešamas dienas un naktis, neskaitāmi raidījumi un to formāti, diskusijas un polemikas, jauna izglītības sistēma un, piedodiet, dažu personu un to grupu trepanēšana. Bet tam trūkst laika.

Atgriežoties pie dusmām. Tās, kā jau minēju, piedzīvoju sēžot LNT studijas skatītāju rindās. Jau kopš kāda ilgāka laika nesavaldību un emociju vētras manī izsaukt ir visai grūti, pilnīgi noteikti ne sabiedriskā vietā un kārtā. Tomēr tas izdevās Izglītības ministrijas pārstāvim Jānim. Šis kungs aktīvi pārstāvēja viedokli, pie tam bija absolūti nelokāms tajā, ka padsmitgadīgiem jauniešiem gluži vienkārši ir jāapzinās savu lomu, pienākumus un atbildību, un, ja tā nav, viņiem skolā vietas nav. Vidusskolas izglītība neesot obligāta, durvis ir vaļā, soļo droši, jo esi nevēlams. Tev ir nesekmīga atzīme? Paliec uz otru gadu! Vairākas? Tu skolai neesi vajadzīgs! Neprati uzņemties atbildību, proti kļūt par izstumto.

Protams, atsevišķā reizē mēs varētu izvērst sarunu tieši par pienākumiem un atbildību, par to, kā un kur tos var iegūt, kā prast izmantot savā labā un raudzēt to kvalitāti. Bet tas ir tik vienkārši – izslēgt. No skolas, no sabiedrības.

Studijas viese Dace Rukšāne norādīja, ka pēc Jāņa izvirzītajiem kritērijiem viņai nemaz nebūtu bijusi iespēja pabeigt vidusskolu, jo matemātiku viņai nav pratuši palīdzēt izprast pat pieci ārpusskolas skolotāji. Viesturs Dūle, acīmredzot brīnumainā kārtā, izsprucis no palīgskolas pāraudzinošajiem instrumentiem, jo pamatskolu beidzis nesekmīgs. Bet Jānis ir nelokāms – ja tu, mazais nelieti, nemācies, tu mums neesi vajadzīgs!

Manas dusmas ieguva fiziskus simptomus – tās vārījās kaut kur starp rīkli un pakrūti, padarīja manas plaukstas aukstas un sasvīdušas. Ahhh, tādas dusmas!!! Jāni, kur paliek vecāku un skolotāju atbildība par to, kurš neierodas uz stundu? Par to, kurš saņem neapmierinošu atzīmi? Ir tik viegli sodīt, daudz grūtāk nolaisties līdz šī jaunieša līmenim, veltīt uzmanību, noskaidrot viņa apstākļus un motivāciju vai tās trūkumu, piedāvāt risinājumu, atbalstīt, iedrošināt. Nē, Jānim nav ne laika, ne vēlmes! Viņa karogs ir sistēma un paša pieredzes ģenialitāte – viņš ir bijis atbildīgs teju kopš dzimšanas, pat nekad mūžā nav pieskāries cigaretei! Visi dzirdējāt? – Jānis ir perfekts!!! Un skola, pedagogi un izglītības sistēma kopumā gaida perfektos jāņus. Jāņi pa labi, bezatbildīgie pa kreisi! Paldies, Jāni, pateicoties Jums, man kā pārvērtējošajam konsultantam tiek sagādāti nākamie potenciālie klienti. Strādāsim ar tādiem distresiem kā „neesmu pietiekami labs”, „nespēju piešķirt sev tiesības”, „neprotu pastāvēt par sevi, pateikt nē”, u.c. Man pat nav jāiedomājas, šie dialogi gatavi kā uz paplātes tiek pienesti ikdienas konsultēšanas darbā – „..skolā mani nepieņēma..”, „..klases audzinātājai bija vienalga..”, „..matemātikas skolotāja izņirgājās un izdzina..”, utt.

-„Jāni, Jums ir interese, kāpēc jaunietis ir nesekmīgs vai basto stundu?”

-„Jā!!” (karstasinīgi)

-„Kā Jūs paužat savu interesi?”

-„Es runāju! Es pieeju katram klāt, es izrunāju!..” (izmisīgi, agresīvi)

 

Piedodiet, es nenoticēju. Sarunas fons radīja neauglīgu augsni ticībai šim vienam teikumam.

 

Tu, kurš esi nesaprasts, nepieņemts, izstumts, dusmīgs un nobijies. Tu, kurš simulē slimošanu, basto stundas, esi pamēģinājis cigareti un slēpies aiz bravūras. Tu man neesi vienaldzīgs. Es strādāšu un turpināšu mācīties, lai pastieptu roku tad, kad Tev tas būs nepieciešams. Jo man nav vienalga. Un mūsu ir daudz.

P.S. Tiekamies LNT studijā nākamreiz sarunā par alternatīvās izglītības nepieciešamību un tās ieviešanu Latvijā!

 

Elīna Neilande

„LABO DOMU PIETURA”

Pārvērtējošais konsultants

elina@labodomupietura.lv

Dalīties.

Atstāt Ziņu