Pelēkās sejas ar dzirksteli acīs.

Rīt beidzot izeju pasaulē,pēc šīs garās slimošanas,šīm garajām negulētajām naktīm.
Atkal apkārt tās pelēkās sejas,kam tikai dažbrīd acīs parādās prieks,laime,bet to jau ieraudzīt var ļoti reti,bet vismaz tāda iespējamība ir.
Nedēļa pagājusi vēja spārnos,pat ne vēja,drīzāk vētras,un nekas nav izdarīts,pilnīgi nekas.
Cerēšu,ka nesaslimšu atkal,lai tā laime-nelaime,tiek kādam citam,nav jau tā,ka to novēlu kādam,bet nenovēlu to arī sev.
Skatoties pa aizskara atvērto šķirbu redzams,ka ārā jau satumsis,un tā pamatīgi,taču zvaigznes nemanu,iespējams,ka tām arī bail nākt uz Latvijas padebešiem,bet kas zin….