Pēc mums vēl ilgi zeme skums*

Veļu mēnesim šogad pasprucis pārāk daudz ēdelīgas tumsas. Šķiet, tā gatava aprīt ikkatru mazāko gaismas kriksi – ne vien katram atsevišķi, bet arī visiem kopā. Bet kaut kur krēslas alkatīgajā mutē šķiļas baltas, siltas dzirksteles. Tikai vēl ne redzamas.

Lai gan man pašai ne pārāk simpatizē maniem ierakstiem raksturīgā dažādas intensitātes ņaudulēšanas piešprice, no sevis neaizbēgt. Un varbūt nemaz nevajag, tāpēc man gribas izstāstīt to siltumu, par kuru šonedēļ, cenzdamās aizmirsties Ziemassvētku dziesmu ierakstos, atcerējos un iedomājos vairākkārt.

Tie bija Ziemassvētki pirms dažiem gadiem. Vakars. Pīrāgi izcepti, baltais galdauts jau mazliet apzīmogots (parasti pie tā galvenokārt vainīga esmu es – vienalga, jauna blūze vai svaigs galda klājums, ordenis ne saukts, ne aicināts ir klāt). Ģimene apmierinājumā murrā, pieēstos vēderus kasīdami, kāds spēlē “Cirku”, kāds skatās televizoru, kāds smejas, kāds klimperē pa klavierēm un dzied “Klusa nakts, svēta nakts”. Tāda mīlestība visapkārt, ka patiesi šķiet – ir miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.
Biju aizšmaukusi uz virtuvi brīdi pabūt ar sevi. Tumsā stāvēju pie milzīgā loga. Debesis pilnas mirdzošām odziņām, laukā viss balti vizuļo un radio klusi murd kaut ko bezgala jauku. Iezvanījās telefons.

Mans dvēseles draugs, kurš tagad TUR. Es pacēlu klausuli un asinsritē ielija Ziemassvētku vakara vissaviļņojošākā skaņa. Ērģeles – tik dzidras un tīras. Es vienkārši klausījos kā hipnotizēta šo savdabīgo koncertu un domās redzēju, kā baznīcā smaržodamas deg baltas sveces, egļu zaros līksmi dejo papīra eņģelīši, smaržo pēc skujām un miera, un gaisā ganās cilvēku dvašas mākoņi.
“Es gribēju, lai arī tu to dzirdi un sajūti, pat ja neesi te” – viņš man, čukstot telefonā no baznīcas sola dievkalpojuma laikā, gandrīz kā no dzejoļa teica. Es sāku raudāt. Kā bērns. Aizgūtnēm. Paldies – tas bija viss, ko izstomīju. Mēs novēlējām viens otram priecīgus svētkus un sarunu beidzām – viņš devās mājās ar savu ģimeni, es turpināju sildīties savējās tuvumā.

To, cik daudz tas patiesībā bija, es pa īstam saprotu tikai tagad. Neviens līdz tam un neviens pēc tā man nav uzdāvinājis kaut ko tik dārgu kā tās dažas minūtes mobilajā telefonā. Es tik ļoti smaidīju, šogad par to iedomādamās! Man ir tik daudz prieka, ko atcerēties! Un tas siltums, kas tādas atmiņas pavada, nav ne ar ko sajaucams.

Būtu neizsakāmi labi, ja tad, kad mazliet pierimuši svelošie kāpēc cirtieni un pasaule sāk atgūt ierastus apveidus, mēs spētu atrast spēku pie atmiņu svecītēm sildīties, nevis salt dusmu, tumsas un neatbildamu jautājumu ugunī. Tik viegli vērt virtenēs vārdus, tik grūti pateikt bezspēcības kliedzienam rīkles galā, lai tas rimstas…Pēc laika.

Lai decembris pa mūsu durvīm ienāk ļoti balts! Pat, ja bez sniega.

*M. Freimaņa dziesmas teksta frgaments