Reizēm es gribu būt cits cilvēks. Tāds, kuru neviens nepazīst. Es gribu just vieglumu, ka aiz manis nav pagātnes smago čemodānu, kuri mani gājienu pret augstāko mana sapņa kalna virsotni, netraucētu. Bet tie traucē.
Dažreiz liekās, ka es nemaz nekustos. It kā visi uz pasaules skrietu, bet es būtu pieķēdēta pie dzelzs staba, kurš griežas uz riņķi. Speciāli rādīdams, ka visi iet, bet es stāvu. Es nevaru atbrīvoties no saviem čemodāniem, tie jau ir daļa no manis. Tās ir manas bailes, nedrošība, kuru ir izveidojusies laiku gaitā. Es gribētu attaisīt čemodānu, bet tas nav viegli. Tas sen nav vērts vaļā, slēdzene jau ir norūsējusi, liekās, ka atslēga pazaudēta… varbūt es meloju, iespējams, es taču zinu, ka slēdzene ir manu bikšu labajā kabatā.
Jā, es esmu gļēva, man ir bail. Es baidos no kritikas, no aizbriedumiem. Ja es nepazītu nevienu, tad es nebaidītos. No citiem cilvēkiem nav jau bail.. bet no tiem , kurus redzi ik dienā?! Tiem negribas atklāt sevi, jo varbūt viņi nesapratīs. Vieglāk no paša sākuma būt kādam citu acīs, nevis pēkšņi it kā uzpeldēt no okeāna dzīlēm.
Čemodāni atkal velk, jau kuru reizi… varētu izņemt atslēgu no kabatas, ielikt slēdzenē un attaisīt čemodānu, izņem kādu akmeni, bet mani ir bail.. varbūt man nav bail no viņiem, bet pašai no sevis. Par sevi to, kura mainās, kura nav tāda kā agrāk.
Varbūt kādreiz čemodāns saplīsīs, nosvilinoties apakšai.
3 komentāru
šiem čemodāniem ,diemžēl, ir izturīgas materiāls, kurš gadu gadiem nenodilst.
man šķiet, ka ar to, ka čemodāns saplīsīs, nepietiek. tev pašai jāatver un jāizsver, atstāt to, kas iekšā vai izmest. Man ir tā, ka, tad kad tie akmeņi sāk pa nopietno traucēt dzīvot, es vienkārši apzināti izvēlos no tiem atbrīvoties. un lietas sāk kārtoties. protams, ir jātrenē sevi. katru reizi, kad pieķeru nepareizās domas iezogamies galvā, es tās izdzenu ar kādu rituālu. nu tas, piemēram.
Pats galvenais jau ir apzināries, kas ir tajā čemodādā. Un tad var spēt no tā tikt vaļā. Protams, tas var nebūt viegli, viss jau ir atkarīgs no paša cilvēka vēlešanās.