Vai mēs kādreiz aizdomājamies, kā pārtika, ko ikdienā lietojam, ietekmē mūsu veselību? Vairums no mums domā – jā, protams, ka ietekmē, visi taču zina, ka jāēd graudaugu produkti, zivis, dārzeņi un augļi, bet neaizdomājas dziļāk. Teorētiski visi it kā saprot, ka veselīga pārtika un fiziskās aktivitātes nodrošina veselību, bet vai tāpēc visi ēd veselīgi un sporto?
Un, ja tu jau ēd veselīgi, vai tava veselība ir laba? Un, ja es ēdu veselīgi, kāpēc man un maniem bērniem pielīp tie sasodītie vīrusi ne tikai ziemā, bet arī vasarā?
Ja kads uzdod jautājumus, rodas atbildes. Izrādās, ir jārunā par pārtikas ražošanu un attīstību pēdējos gadu desmitos un vispirms jāatkāpjas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Toreiz, protams, zāle bija zaļāka un saule spīdēja košāk, bet arī govis ganījās pļavās, dārzeņu un augļu lielražošanā tik plaši nelietoja pesticīdus un pārtiku (vismaz Eiropā) vēl ģenētiski nemodificēja. Gaļu pirkām tirgū, dārzeņus audzējām paši, cepumus cepa vecmāmiņa (lieki teikt, bez transtaukiem). Cilvēks ēda, ko ieradis viņš pats un viņa senči, un bija normāli, ja bērni šad tad saaukstējās, bet pieaudzis cilvēks spēka gados slimoja reti.
Kopš sešdesmitajiem gadiem pārtikas rūpniecība strauji attīstījās – arvien vairāk pārtiku ražo fasējumos, tiek lietotas piedevas, lai paildzinātu pārtikas derīguma termiņus. Svaigā pārtika, piemēram, dārzeņi un gaļa tiek apstrādāta ar gāzēm un šķīdumiem, lai ilgāk nebojātos, kaut ko vēl ģenētiski modificē… Tas nozīmē, ka kaut kas produktam tiek atņemts un kaut kas pielikts (piemēram, lai citrons nepūtu pusgadu, mājās uz palodzes stāvot).
Paralēli statistika sāk liecināt, ka cilvēki arvien vairāk slimo ar t.s. dzīvesveida izraisītajām slimībām, t.i., ar tām, kas nav infekcijas slimības, turklāt agrīnākā vecumā, un vairums nebūt nav rūdīti hamburgeru ēdāji un kokakolas fani. Un – pretēji daudz popularizētajam uzskatam, sagaidāmais cilvēku dzīves ilgums Eiropā pakāpeniski samazinās, nevis joprojām pagarinās.
Ja papēta tās lietas, kas pārtikai mūsdienās tiek atņemtas, tad viena no nozīmīgākajām ir Omega-3. Īsā teorija: ir divas neaizstājamo taukskābju saimes: Omega-6 un Omega-3. Tās ir neaizstājamas, jo cilvēka organisms pats tās nevar sintezēt, tās ir jāuzņem ar pārtiku. Mūsu organismam ir vajadzīgas abas šo taukskābju grupas, bet problēma ir tā, ka vairums cilvēku ar pārtiku uzņem par daudz Omega-6 un par maz Omega-3. Viedokļi par to, kādai būtu jābūt ideālajai Omega-6 un Omega-3 attiecībai mūsu uzturā, nedaudz atšķiras (no 1:1 līdz 4:1), bet katrā ziņā ne 10:1 vai 20:1, kā tas visbiežāk ir mūsdienās, lietojot uzturā daudz gaļas un citus produktus ar augstu Omega-6 saturu.
Ko darīt, lai saglabātu un pat uzlabotu veselību? Pirmais variants – izmainīt savu ēdienkarti, vismaz 5 reizes nedēļā iekļaujot tajā jūras veltes, turklāt ne tās, kas zivju fermās audzētas, bet brīvi jūrā peldējušas. Otrais variants – izmantot zinātnes sasniegumus un ikdienas uzturu papildināt ar karoti Zinzino balansa eļļas. Var iet uz aptieku un pirkt kādu pudelīti ar uzrakstu „Omega-3″, bet tad ar asins testa palīdzību jāseko, vai ir iespējams panākt balansu, vai nē, jo dažāda statistika apgalvo, ka ar aptiekas produkcijas standartdevām nav iespējams panākt iespējami labāko rezultātu.
