Mēs viens otram neesam pirmie, katram aiz muguras jau ir pa kādai pieredzei attiecībās un dažādi iemesli to pārtraukšanai. Satikāmies, kad viņa bērni jau pavisam lieli, patstāvīgi, taču manējie tikai vēl aug. Sākumā mani vispār nesatrauca tas, ka neesam precējušies, ļoti ilgi tas likās normāli, bet tagad gan man šī “draudzene” sāk sāpēt. Var jau teikt: kāpēc precēties, ja kopā labi tāpat, bet man tas IR svarīgi. Ne jau papīra dēļ, bet tāpēc, ka domāju: es jau sen esmu sieva ar visām no tā izrietošajām sekām. Man ir svarīgi, lai mūsu attiecības tiktu atzītas sabiedrības priekšā, lai viņš atzīst mani kā sievu, oficiāli atzīt to, kas patiesībā jau ir! Man ir apriebies klausīties tuvinieku jautājumus: kad tad jūs precēsieties? Agrāk teicu, ka tam taču nav nozīmes, bet man ir apnicis mānīt pašai sevi, jo – man tas IR svarīgi! Es gribu būt sieva, nevis mūžīgā draudzene! Tagad uz šo jautājumu tā arī atbildu, ja man jautā – tad, kad viņš sadomās mani precēt un kad tas būs, jautājiet viņam pašam.
Esmu mēģinājusi ar viņu par to runāt. Viņš nesaprot, kāda tam nozīme – kāpēc tērēt naudu par kleitu, svinībām utt.? Šie vārdi manī ir kaut ko salauzuši. Tie stāv starp mums kā mūris. Es vairs nejūtos droša šajās attiecībās, man ir radušās šaubas par savu lomu tajās, bet es arī negribu piespiest sevi precēt ar varu. Es nožēloju, ka iesaistījos attiecībās ar viņu, piekrītot būt tikai draudzene – piegulētāja, nevis sieva. Arvien biežāk prātā ienāk doma par aiziešanu no viņa, bet – vai vajag?
Esmu izdomājusies krustu škērsu un nav neviena jēdzīga argumenta par un pret, taču tomēr kaut kas ir tajā visā tāds, kas man neliek mieru…
par vai pret attiecību noformēšanas oficiāli
Dalīties.
