Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Par šķiršanos

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Iemeslu, kāpēc mēs šķiramies ir tik pat daudz, kāpēc mēs precamies. Esmu šķīrusies tik sen, ka vairs neatceros ne to vilšanos, ne sāpi… viss izgaisis. Tik vien, ka palika atmiņā VIŅA teiktais, – Es neticu, ka viņa TO grib, jo viņa bez manis nevar! Arī tos vārdus, kurus viņš teica tiesā – Šķirties negribu, jo ne tāpēc esmu precējies un man pret sievu nav nekādu pretenziju, viņa mani pilnīgi apmierina. Tiesnese smaidīja, zālē kāds nosmējās. Biju nelokama, – Nē un viss. Un ziniet, ne mirkli kopš tās dienas nenožēloju.

Tagad, kad pagājis tik daudz gadu esmu pārliecināta – šajās attiecībās tas bija vienīgais, pareizais lēmums. Un nebija tā precēšanās lieta sasteigta, tā bija mana izvēle un Dievs pasarg tai laikā kādu, kas to mēģinātu apšaubīt. Ieskrēju tai laulībā kā viesulis. Man patika pirmā diena, goda vārds, es skatījos uz pasauli pavisam citām – viņa acīm. Viss bija mainījies, dzīve bija fantastiska, jau ap pusdienas laiku fantazēju, ko taisīšu vakariņās, ieejot veikalos pēkšņi sāku ievērtēt piedāvājumu no viedokļa, vai es gribētu vīrieti šai džemperī vai arī ievērtējot dezodorantus – kā jāsmaržo manam vīrietim. Tāds rozā mākonis apkārt. Man patika būt precētai, pat vairāk, man tas uzsita kaifu! Un viss, kas padara domīgus tavus radus un draugus, tai brīdī vairs nelikās svarīgs. Es vispār neklausīju nevienu… Līdz brīdim.

Tai jūtu skurbulī tu esi gatava saprast un piedot tam visus vājuma brīžus, tu pati meklē attaisnojumus un esi pirmā, kas sper pretim izlīguma soli. Bet nu viss mainās. Jo ir tādas lietas, par kurām likās nebija it kā tiesību aizrādīt cilvēkam, jo katrs ir tiesīgs dzīvot savu dzīvi tā, kā uzskata par labāku, bet tagad – dzīves etapā, kuru sauc par ģimenes dzīvi, tu to vairs nevari pieļaut. Būtībā jau dzīvē ir daudz slikta un ar to visu ir jādzīvo, un tagad, es vienkārši nevaru saprast, kur man bija tā galva. Jo pēkšņi, pēc gada tu vairs nesaproti, ko tas īstenībā pavisam svešais cilvēks dara tavā dzīvē.

Un tad sākās tas trakais šķiršanās etaps! Ticiet man uz vārda, ja es zinātu, cik tas ir piņķerīgi, 100 reizes pārdomātu pirms teiktu to savu „Jā„ vārdu. Sākot jau ar to, ka tiesas mājā manu šķiršanās pieteikumu neviens negribēja pieņemt, jo jāiesniedz pēc vīra dzīves vietas. Kad mēģināju tādu noskaidrot, vīramāte man negribīgi paziņoja, ka mans mīļums ir aizbraucis „kaut kur Krievijas virzienā” darba meklējumos. Krievijas plašumi, kur būtu meklējama mana otrā puse likās bezgalīgi. Tā bija pirmā reize, kad man tās kaimiņvalsts robežas likās nepamatoti izstieptas. Atrast konkrētu vīrieti tādos plašumos praktiski neiespējami, bet nedaudz sievišķīgas atjautības un veiksmes. Vienā vārdā, ja sieviešu cilvēks kaut ko ļoti grib viņš pašu velnu dabūs gatavu, nepagāja i divu nedēļu, kad papīri tika iesniegti un … nemaz tik tālu nebija jābrauc.

Un zināt, ko man pateica dzimtsarakstu nodaļas darbiniece, kad atnācu pēc sava vecā uzvārda,- Es zināju, ka tas nav uz ilgu laiku. Kā viņa to varēja zināt!? Kāpēc mani neviens nebrīdināja!? Kaut gan loģiski domājot, vai es kādu būtu klausījusi?

Kopš tā brīža ir pagājis milzum daudz laika un es saprotu, ka šķiršanās statistika šai valstī ir neapgāžama. 2008.gadā Latvijā no 1000 laulībām šķirtas 480. Liekas, ka valsts atkal ir lielā ķezā. Varbūt laulību institūts sevi izdzīvojis? Tāda sajūta, ka ieskrienot tai reibuma mutulī, ar laimē mirdzošām acīm, tauta zaudē modrību un paraksta kāzu dienā spriedumu savai mīlestībai. Un paiet laiks. Ar katru gadu man apkārt aizvien vairāk paziņu, kas turpina savu dzīvi vairs gan bez otras puses…un joprojām iemeslu, kāpēc mēs šķiramies ir tik pat daudz, kāpēc mēs precamies.

To likumsakarību, ka līdz gadiem 35 šķiršanos parasti piesaka sievietes, pēc 40 vīrieši jūs visi zināt. Sievietes nojaušot, ka tas vīrietis, kas blakus nenovēršami sagrauj viņas un bērnu dzīves. Ne jau tie gadījumi, kad pasaules stiprākā puse slīkst alkoholā, palaiž rokas un pārvērš dzīvi par elli. Tur nav nekā glābjama. Kaut gan dažreiz puses arī nemaz negrib neko glābt ,- Jā, viņš ir tāda maita, bet viņš, tas maita man patīk. Un galu galā – labāk zila acs nekā salauzta sirds.

Vai arī tas gadījums, kad kāda visumā sakarīga ģimene ar bērniem un mazbērniem, privātmāja, iekopts ābeļdārzs… un pēkšņi ģimenes galva iet bojā avārija. Visām tām bēdām pāri, nez no kurienes ierodas norūpējies sievišķis un paziņo savas tiesības uz Visu apkārtējo mantību. Nē, nopietni! Un visdīvainākais, ka viņai uz to tādas ir, jo kaut kad abi bija likumīgi precējušies. Jā, protams, ka vīrs aizgāja un bija par slinku visai tai šķiršanās procedūrai (visticamāk, viņam negribējās tās netīrās veļas izrādīšanas), nebija arī tās jaunās attiecības noformējis, jo kādu gan mīlestībai vajag apliecinājumu un – še tev, lūdzu.

Ir atmiņā arī draiski gadījumi, kad jāšķiras vīra krākšanas dēļ un kas notiek? Atrodas taču kāda atjautīgāka būtne, kas ierīko viņam atsevišķu gultu blakus istabā, kas netraucē vienam otru apciemot, lai, maigi sakot, novēlētu jaukus sapnīšus.

Un tas gadījums, kad pēc kolēģu tusiņa, viena no maigām būtnēm tiek pavadīta līdz mājas slieksnim. Tad tiek nolemts, ka tā uzreiz atvadīties it kā nebūtu labais tonis, tāpēc kālab vēl neiedzert kādu malciņu pa virsu – vai maz ir iemeslu!? Maigā būtne atslāba, zaudēja modrību, bet atcerējās, ka otrā puse dīvainu apstākļu sakritības dēļ ir izbraukumā. Nezinu, kādu tādu apstākļu dēļ maigā komunikācija tika novirzīta guļamistabas virzienā. Un tad To pārsteigumu – kad atverot durvis viņiem pretim no gultas puses, neizpratnē vērās divas izspūrušas galvas. Protams, ka līdz rītausmai mazā kompānija mēģināja noskaidrot: kas ir tas sievišķis, kas gultā iesilda sievas pusi, un kas tā par akūtu nepieciešamību, kuras dēļ sieva trijos naktī atrāda svešam vīrišķim savu guļamistabu un kāpēc tam otram nav uzvilktas bikses. Varat minēt divas reizes, kurš iesniedza šķiršanos.

Un zināt, notiek arī brīnumi, kā toreiz, kad paziņas otrā puse nolēma padarīt laimīgu vēl vienu sievieti. No ekoloģiska viedokļa, tai faktā, ka šķīries vīrietis precas no jauna nav nekā nosodoša. Mūsu pasaulē, kur vīriešu ir mazāk, nekā sieviešu ir skaidri zināms, ka jebkura nepietiekamā daudzumā esoša resursa atkārtota izmantošana ir apsveicama. Un varat iedomāties to izbrīnu manas paziņas acīs. Kad pēc pusotra gada pēc šķiršanās atverot dzīvokļa durvis viņa ierauga viesistabā savu bijušo otro pusi mājas čībās uz dīvānā pie ieslēgta televizora. Zini,- viņš uzsmaidīja,- gribējās drusciņ pakavēties atmiņās. Ko jūs iesāktu? Viņa uzsildīja vakariņas, tad piezvanīja eks-vīra otrai pusei, lai neuztraucas. Pasēdēja, izrunājās … un atvadījies. Un zini,- viņa man teica nākošajā dienā, – man patika šis vakars. Bet vairs tāda nevēlos – saprast viņu varu, piedot – nevaru.

Tādas tās lietas. Protams, ka viss ir nokārtojies, dzīve iet uz priekšu. Viss ir tik zūdošs un mainīgs – maināmies mēs, mainās viņi. Tik vien atceros to tukšuma un bezspēcības sajūtu, likās, ka dzīve beigusies… Bet izrādījās, ka tikai sākās. Par to arī bija šis raksts.

Dalīties.

Atstāt Ziņu