Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Par sargeņģeļiem

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Neesmu nekāda ezotēriķe, īpaša dievticīgā, astroloģijas pārzinātāja… Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis. Par to esmu pārliecināta. Tautai, valstij karmiskā līmenī gan jau arī tāds ir. Mēs taču esam Svētās Māras zeme. Ar savu Māru, Laimu. No kādām bedrēm tik neesam izrāpušies, tiksim laukā arī no šīs. Tikai mums nav jāaizmirst, ka mitināmies Svētās Māras zemē, mums ir pašiem savs Dieviņš. Tas ir grūti, bet tas nav ne ar ko pretrunā. Sabalansēt var. Sabalansēti uz visu raudzīties.

Nezinu, cik reizes man pašai nācies uzklausīt to populāro – liktens tev tā lēmis. Ja zinātu, nevarētu saskaitīt. Tai meitenei laikam liktens nav tā lēmis, kā ir noticis. Par to aizdomāties lika nejauši redzēta TV reklāma par sargeņģeļiem Latvijā. Tur rāda kādu meiteni, kura pirms gadiem 11 pārcietusi autoavāriju, tagad nerunā, nestaigā, neredz… Gan jau nedomā arī. Viņai tik vajag naudu, lai būtu vieglāk. Bet – kam vieglāk? Viņai pašai vai mātei?

Būs tādi, kas teiks – kā tā var runāt? Es uzskatu, ka es varu, jo pati arī pirms gadiem 11 esmu pārdzīvojusi autoavāriju. Tikai es runāju, staigāju, domāju. Gan jau citādāk nekā agrāk. Ikvienam cilvēkam jau domas mainās par visu ko, tās nestāv. Mana ikdiena arī pēc avārijas ir pilnībā mainījusies, es pat saku, ka labāk būtu, ja būtu nosista kopā ar vīru. Bet – liktens tak bij lēmis, ka man jādzīvo, jāpieredz, ka bērni tiks izaudzināti ne tā, kā es to būtu darījusi, ka …

Tā meitene arī eksistē (nevar jau teikt, ka dzīvo) savai mātei par prieku un apgrūtinājumu. Katram pašam jāizlemj, vai meitenei (viņas mātei) šodien palīdzēt vai ne. Par bērnu audzināšanu gudri runā daudzi. Līdz tam brīdim, kamēr paši kļūst par vecākiem. Man pietrūkst tā pusaudžu bērnu laika, kad biju izsista no viņu audzināšanas. Pietrūkst gandrīt tāpat kā nu jau kādu nedēļu tas – nekod mani (laikam no mana nekomandē mani), jo to dzirdu tad, kad pieskatu savu augošo mazdēlu, kurš mācās runāt. Ne tik vien runāt mācās, arī – dzīvot. Dzīvot Māras zemē.

Vai tāda Latvija vispār būs, kad viņš izaugs, šodien nezinām. Tāpat kā vakar nezinājām, ka šodien kādam būs nepieciešams īpašs sargeņģelis. Katram pašam savs ir visu laiku. Manējais nosargāja manu dzīvību. Vai manu dzīvi spēja nosargāt? Vai mēs visi par kaut ko vispār spējam vienoties, esam vai neesam Māras zemē? Sabalansēt neko nevaram, viss ir tikai melns vai balts?

Dalīties.

Atstāt Ziņu