Vārda dienu svin: Leonīds, Leonīda

Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vēla vakara saule spīd manā istabā. Kā apelsīns uz silti oranžajām sienām. Apkārt kastes. Vairāki gadi dzīves sašķiroti pa frakcijām, tomēr ne tuvu vēl izšķirots nav viss. Labi, ka tā. Būs iemesls atgriezties.

Vakar atkal satikos ar savu Ziemeļvēju. Beidzot ļāvos pati sev un piekritu. Tik ļoti silta, tuvības, mīļuma un puišeliska jutekliskuma pilna laikam vēl bijusi tikai mūsu pirmā kopīgā nakts. Kā veldzējoša ūdens malks izkaltušā mutē ausīs ielija viņa čuksti, kaut kur manos matos sapinušies – nebrauc, nebrauc prom! Pasmējos un nobučoju viņa pieri – ak, mans lielais, svarīgais vīrieti, uzvedies kā puika! Un rīts – tik ļoti negribēts un skaudrs. Vēl nekad ar mani neviens nebija darījis ko tik erotisku – izjusti un uzmanīgi apmīļojis katru manu kāju pirkstu kā īpaši izsmalcinātu un uzmanību pelnījušu elementu. Un lai gan mana pirmā doma bija paldies, svētais padre, ka pedikīrs svaigi taisīts!, es ātri vien aizmirsos un murrāju kā kaķene – paļāvīga un pieglaudīga, siltajos palagos izlaidusies. Un tajā mirklī nebija nekā cita, tikai pašreiz esošais. Nekāda vēl nesakravāta kofera vai pēkšņas apjausmas, ka man tik ļoti pietrūks manu brokastu trauku (par cilvēkiem nemaz negribu iedomāties, histērija garantēta).

Kaut kas ļoti, ļoti miesisks starp mums virmo. Mazliet pirmatnējs, negausīgs un robežas nojaucošs. Laikam jau dabiski, ņemot vērā mūsu ne mazo vecumu starpību. Gribas domāt, ka viens otram pa laikam esam trūkstošo garšvielu trauciņš. Lēti? Pēc kāda definīcijām vadoties, noteikti jā. Pēc manām definīcijām – lai mums katrai kaut reizi dzīvē izdotos tikt pie tādām piparu dzirnaviņām! 🙂

Šodiena darbā. Miljons vēl paveicamu lietu un pēdējā darba diena tur. Pa durvīm negaidīti ievēlies Precētais. Bez ierastās jo es esmu džekiņš baigi foršs sejas. Gribējis mani vēl redzēt, jo kaut kā tikai tagad pa īstam sapratis, ka skalpelis griezis asi uz bezceremoniāli – vairs nebūšu rokas stiepiena attālumā, ja sagribēsies parunāties par veiksmēm vai neveiksmēm pēdējās medībās vai pēdējo redzēto filmu, piemēram. Sēdējām kā divi muļķi, es, skavodama vēl pēdējos nododamos papīrus un tēlodama, ka asaras, kas strēgst rīkles galā, ir tikai ilūzija, maskēdama tās zem apšaubāmas kvalitātes čivinošas valodiņas. Viņš jau atkal vājāks par mani. Divas spožas pupas nobira uz manām rokām, kuras uz brīdi bija iegūlušas viņa plaukstās. Jā, jā, es zinu visus racionālos un loģiskos iebildumus, secinājumus un kareivīgi noskaņoto sievu manifestālās variācijas par likumīgā īpašuma tēmu. Tomēr pāri visam mātītes mīļākās (esošas vai izbijušas) un bezsirdīgie tēviņi – precētie apkārtskrējēji – visi ir cilvēki. Pavisam dzīvi. Ar sāļām asarām, nepareiziem lēmumiem un grandiozām kļūdām. Kuras tomēr, izrādās, veido nozīmīgu daļu mūsu, bez kurām mūsu pašu nemaz nebūtu – tik īstu, kādi esam pēc laika, kad iegūtā pieredze nosēdusies kā biezumi mājas vīnā un saseivota vajadzīgajās mapēs. Un ļoti šķiet, ka arī no šādām attiecībām spēj piedzimt kaut kas līdzīgs draudzībai.

Tad nu tā. Diviem no lielāko rēķinu listes savilktas astes. Rīt es ceļos spārnos. Gribas to nosaukt tā. Cik straujiem kūleņiem gan viss pēkšņi savirpuļoja… Kā nobrucis valdziņš viens lēmums noveda pie cita, tas pie cita, kas atkal pie cita.

Sveika, mana jaunā dzīve, te es nāku! Jūties brīdināta! 🙂

Dalīties.

2 komentāru

Atstāt Ziņu