Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss

(ne)pateicība

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tik tālu nu esam nonākuši, ka visapkārt – sociālajos tīklos, interneta portālos, radio, TV visi visiem visu laiku kaut ko dāvina un piedāvā laimēt. It kā jau forši, bet cilvēki pie tā pierod. Pierod, ka viņiem visu met pakaļ.

Rezultātā sanāk, ka cilvēki pa labi, pa kreisi piesakās, bet, kad laimē, bieži nemaz nepamana, ka ir kaut ko laimējuši. Neatbild, dāvanai pakaļ nenāk. Dažkārt, pārbaudot, kas mātei gūglei sakāms par konkrētā vārda, uzvārda īpašnieku, attopas pēc pusotra gada, piesakās un ceļ pretenzijas, kad izrādās, ka balvu vairs nevar saņemt, jo tai gluži vienkārši ir beidzies termiņš vai arī vienkārši nav ievēroti balvu saņemšanas termiņi.

Tādos brīžos uznāk nostaļģiskas skumjas pēc laika pirms 10, 15, 20 gadiem, kad žurnālos bija jāatmin mīklas, jāizpilda uzdevumi, jāaiziet uz pastu, jānosūta konkursa pieteikums un beigu beigās vēl jāgaida nedēļa vai mēnesis līdz nākamajā numurā varēja uzzināt pareizās atbildes un to, kam uzsmaidījusi veiksme…

Tagad dalība konkursos vairs neprasa praktiski nekādu ieguldījumu, tā nu visur piedalāmies un iztrūkst tā satraucošā gaidīšanas laika. Iztrūkst tā ieguldījuma. Iztrūkst novērtējuma. Iztrūkst pateicības.

Ja skatītos uz kopējā fona, tad, protams, šādi vienaldzīgie būtu mazākumā. Pārējie ir tādi, kas seko līdzi konkursu norisei un arī atsaucas uz mēģinājumiem ar viņiem sazināties. Bet izrādās arī šie cilvēki dalās. Vieni ir bezgala pateicīgi, kuri pēc balvām ierodas pat ar mazām pateicības dāvaniņām, ir tādi, kas atnāk, pateicas un aiziet, un tad ir vēl prasīgie ļautiņi, kuri nevis pasaka paldies, ka viņiem kaut kas ticis (ko citādāk visdrīzāk paši nenopirktu un neizmēģinātu), bet ceļ pretenzijas, izvirza prasības un uzvedas neiedomājami iedomīgi, ka reizēm nevar saprast, kam vajag – mums vai jums.

Nesen, piemēram, bija gadījums, kad vienai dāmai paveicās – laimēja balvu. Cilvēks ātri pieteicās, nācām pretī ar nodošanas organizēšanu, vienojāmies, kā viss notiks, apmainījāmies ar kontaktiem. Vai ziniet, kāda vētra tika sacelta, kad piegāde netika veikta uz karstām pēdām??? Trobele ne pa jokam: kundzīte sazvanīja visus iespējamos, tikai ne mani, lai gan biju kontaktpersona. Aizmuguriski tika izgāzta visa žults un apvainojumi, ka laikam jau ne-rīdziniekiem tie konkursi nav paredzēti. Visu, protams, nokārtojām, balva tika nosūtīta, kā iepriekš runāts. Nodomāju – prasīgs cilvēks, tad jau nebūs problēmu, kad pēc kāda laika man no šī cilvēka būs vajadzīga atsauksme. Bet, kā jūs domājat, vai tā tika saņemta? Kad bija izmēģināti visi saziņas veidi, tiku aplaimota ar pāris vārdiem: “Nebija laika. Kaut kad atrakstīšu.” ‘Kaut kad’ vēl šodien nav pienācis.

Paradoksāli (un skumji), cik naski mēs dažkārt apberam citus ar pārmetumiem, ceļam brēku, jo pašu aizdomīgums smacē un ŠĶIET, ka kāds mūs noteikti gribēs apvest ap stūri un apčakarēt, bet, kad pašiem jāizpilda sava apsolījuma daļa, tad diemžēl sanāk, ka brēkas cēlājs kļuvis mēmāks par beigtu zivi un tajā, ka pats citus piečakarē, neko sliktu nesaskata… Bet tā jau laikam ir ar tām skabargām, ko citu acīs gribas saskatīt, un baļķiem savējās, ko neredzam.

Un diemžēl šis nav stāsts tikai ar balvu saņemšanu. Daudzkur mēs karstgalvīgi vispirms izbļaustāmies, apvainojam citus, sējam aizdomu sēklas, bet, kad izrādās, ka tam nav pamata, lāga pat atvainoties nemākam, par priekšzīmes rādīšanu nemaz nerunājot… Mēs gaidām, lai pret mums labi izturas. Mēs pastāvam un gribam, lai mūsu tiesības ievēro. Bet ko mēs dodam pretī?

Dalīties.

2 komentāru

  1. Par ko brīnāmies? Tagad pat sīkie jau pirmajā klasē zina, ka viņiem ir tiesības… bet par pienākumiem kaut kā ir aizmirsts iemācīt.

Atstāt Ziņu