Vārda dienu svin: Edmunds, Edžus, Vidmants

Neizdevusies saruna

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Sajūtas gluži kā izkāpjot no karuseļa. Neierasti ātrā skrējiena dēļ mazliet reibst galva, īsti nevar atšķirt zemi no debesīm. Mēģinot izdarīt kādu kopsavilkumu pirmajam skolotāja arodā pavadītam pusgadam, viss sajūk kopā. Atskatoties uz šo laiku, gan ir dažas lietas, kuras ļoti spilgti iezīmējās norišu kaleidoskopā.

Patlaban ar lielu interesi lasu grāmatu „Teachers, Schools, and Society”. Tajā ir citēts Amerikā veikts pētījums, kurā noskaidrojies, ka skolotājs katru dienu iesaistās vidēji tūkstoš sarunās. Iespējams, ziemeļnieciski atturīgais Latvijas skolotāju temperaments šo rādītāju arī samazina, taču fakts – jārunā ir ļoti daudz. Attiecīgi jāklausās arī. Par to, kas aizvadītajā semestrī saklausīts, tad arī vēlētos padalīties.

Kādā manā klasē mācās puisis vārdā Mārtiņš – stalts jaunietis, kuru ir viegli iedomāties soļojam rotai pa priekšu vai izmēģinām jaunu iznīcinātāju lidmašīnu. Tas absolūti piestāvētu Mārtiņa ekspresīvajam raksturam, nerimstošai kārei darboties. Klasē viņš sēž pēdējā solā, jo citur klases neformālie līderi nemaz nemēdz dislocēties. Runājoties ar viņu, gan nepamet sajūta, ka ir kāda neatbilstība, ka labās mačo iestrādes disonē ar viņu pašu. Meklējot atbildi uz šo rēbusu, ieklausījos viņa vecmammas stāstītajā, un no dzirdētā paliek neomulīgi. „Mārtiņš dzīvo ar mani, un paretam redz savu tēvu, jo viņš mēdz iedzert. Mārtiņdienas priekšvakarā viņi gan sarunāja dēla vārda dienu nosvinēt kopā, ejot zvejot, vai ko tur īstenā vīriešu kompānijā dara? Pienāca Mārtiņdiena, un tēvs neatnāca – bija piedzēries līdz nemaņai. Mārtiņš to ļoti pārdzīvoja,” šņukstot stāsta omīte. Aprunājos ar psiholoģi. Atmetot sniegto ieskatu protesta teorijās, sapratu, ka Mārtiņš intensīvi meklē iespējas pārbaudīt, vai viņa secinājumi par to, kas ir vīrieša cienīga uzvedība, saskan ar viņa izraudzītas autoritātes tikumiem. Man tas nozīmē, ka vēl apdomīgāk jāizvērtē sava izturēšanās – ja nu kāds skolēns, revidējot savus uzvedības šablonus, kopēšanai ir noskatījis kādus manus paradumus. Un vēl – mācību stundās Mārtiņam jāļauj pierādīt viņa varēšanu. Dažas epizodes brīžam bija komiskas – Mārtiņš varēja, skaļi lamājot uzdevumus, ka tos ir grūti saskaitļot, stundas laikā izdarīt vairāk un pareizāk par uzcītīgākajiem teicamniekiem. Un tas viss tādēļ, ka viņam bija radīta vide, kurā viņš var pierādīt citiem savu varēšanu. Atgādināšu vēl tikai to, ka klasē ir vēl 24 bērni, un katram ir savas mācīšanās vajadzības. Tas prasa skolotājam būt vienlaikus labam cilvēku pazinējam, psihologam, sociālajam darbiniekam, labam draugam, revizoram. Jā, un vēl ir jābūt labam pedagogam, kurš prot iemācīt.

Šajā sakarībā vēl jo dīvaināk bija dzirdēt dažus izteikumus 2.decmebra raidījumā „Kas notiek Latvijā?”, kurā bija runāts par budžetu un sabiedrības protestiem. Cita starpā pārraides 22.minūtē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja Žanetes Jaunzemes-Grendes izteica sekojošu domu graudu. „Ja es būtu students, es teiktu: kamēr nebūs valstī inovatīvas izglītības, skolotājiem algas nemaksāt. Uzņēmēji maksā nodokļus, mēs ieguldām izglītībā, un tas ko mēs vēlamies atpakaļ ir inovatīvus uzņēmumus, produktus, kas nāk ārā un strādā.” 

Pirmā lieta, kas mulsina – runātāja personificē kameru ar visiem nodokļus maksājošiem uzņēmumiem, kaut tās biedri, kuru vārdā var runāt Jaunzeme-Grande, ir tikai 1% Latvijā darbojošos uzņēmumu. Par citām kameras dīvainībām var izlasīt var izlasīt ekonomista Jāņa Oša slejā.

Otra lieta – patlaban inovatīvas izglītības īstenošana ir pilnībā pārlikta uz skolotāju pleciem, tai pat laikā tiem maksājot tikai par novadītajām kontaktstundām – konsultācijas, pulciņi, praktiski viss inovatīvais turas uz plika entuziasma. Skolotājam ir pašam jānodrošina arī pašas elementārākās lietas. Gribi, lai skolēni tavā stundā jauno informāciju apgūst arī zīmējot plakātus, tad esi tik laipns nopirkt flomāsterus un papīru.

Visbeidzot, trešā – kāds tad skološanas instruments šobrīd ir skolotāja rokās? Kāda ir mācību programma? Minēšu vienu piemēru – matemātikā programma ir mainīta ilgi un mokoši, un beidzot tā pirms gada ieraudzīja dienasgaismu. Skolotāji sagaidīja, ka tiks dots aklimatizācijas periods, lai skolēni aprastu ar jaunajām prasībām, starp kurām ir radoša pieeja matemātikas problēmu risināšanai, jaunu metožu radīšana (programmā tiek saukta par sintēzi) utml. Jāpiekrīt, ka to nevarētu saukt par gluži ierastām lietām Latvijas skolās, un skolēniem objektīvi ir vajadzīgs laiks, lai pārkārtotos. Tā vietā Izglītības un zinātnes ministrija novembra beigās groza noteikumus par vidējās vispārējās izglītības standartu, 12.klases absolventiem padarot par obligātu matemātikas centralizētā eksāmena kārtošanu. Pēc principa – pārāk ilgi mācīt peldēt, iemetīsim ūdenī iekšā, un lai procesā tiek galā. Par izdevušos šo sarunu atbildīgās ministrijas un padoto – skolotāju – starpā tā kā nevarētu nosaukt.

Jaunā programma gan pagaidām raisa vairāk jautājumu, nekā atbilžu par tās ieviešanas lietderīgumu. Vai šodienas skolēni var izaugt par spriest spējīgiem pieaugušajiem, ja viņus šodien piedāvā mācīt ar tādiem piemēriem, kuri būtu jārisina vismaz piecu gadu agrākā jaunībā? Piemēra pēc – uzdevums iz „Lielvārda” sagatavota matemātikas kontroldarba parauga. „Bērziņas kundze rīkoja viesības un viesiem sagatavoja 30 maizītes. Viesībās viņa pati neēda, bet visiem viesiem sagatavoto maizīšu skaits bija paredzēts vienāds. Cik viesu varēja ierasties uz viesībām, un cik maizītes katram tika sagatavotas?” Ir absolūti acīmredzami, ka Bērziņas kundzei varēja būt, piemēram, tikai viens viesis, kurš apēda visas maizītes. Vai arī divi, katrs no kuriem apēda pa 15 maizītēm. Un tā tālāk līdz 30 viesiem, katram no kuriem tika pa vienai maizītei.

Tagad mēģiniet uzminēt – kurai klasei šis ir piedāvāts kā kontroldarba uzdevums! Atbilde ir – desmitai klasei. Man rodas jautājums, vai ar šādiem piemēriem ir iespējams iemācīt skolēniem radīt jaunus pieejas. Un atbildēt gribas ar pretjautājumu – ko var sintezēt skolēns, kuram nav ielikti pamati? Ko var uzprojektēt arhitekts, kurš knapi atšķir taisnstūri no trijstūra?

Manuprāt, programmas pārveidotāji, cenšoties izdabāt skolēnu zināšanu līmeņa kritumam, veido kaudzēm pliekanu, uz prāta regresu vērstu uzdevumu, kuru atrisināšana nekādā ziņā negarantē skolēnu intelektuālo izaugsmi.

Gribu cerēt, ka jaunajā gadā sarunas risināsies savādāk, labāk, un sarunas biedri viens otru arī sadzirdēs. Ka skolotājiem vairs nenāksies dzirdēt neinformētu cilvēku uzbrukumus par pārlieko naudaskāri. Ka šī pusgada sarunās manis saklausītās pretrunas jaunajā gadā radīs loģisku, pēctecīgu atrisinājumu.

Priecīgus Ziemassvētkus!

Dalīties.

Atstāt Ziņu