Vārda dienu svin: Baiba, Barbara, Barba

Mūsdienu grēks- AUGSTPRĀTĪBA

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ugstprātība vai iedomība ir īpašība, ko lielākoties saskatām citos. Taču tā jau vien ir iedomība- būt pārliecinātam, ka pats itin nemaz neesi iedomīgs. Iedziļinājāmies slavenā krievu psihoterapeita un homeopāta Valērija Siņeļņikova skaidrojumā par augstprātību, kas spēj pieņemt tik daudzveidīgus apveidus un šķist visai nevainīga, tomēr rezultātā vienmēr sagādā cilvēkam problēmas un ciešanas.

Augstprātība (lepnība) kristietībā tiek minēta kā viens no septiņiem nāves grēkiem (par nāves grēku tiek uzskatīts tāds grēks, kas noved pie dvēseles bojāejas.)

Psihoterapeits un homeopāts Valērijs Siņeļņikovs uzskata, ka augstprātība ir viena no lietām, kas cilvēkam visvairāk atņem dzīvības enerģiju un spēku: “Tieši augstprātība rada visas postošās domas un emocijas. Bet tās savukārt noved pie slimībām un ciešanām. Šo jūtu uzturēšanai tiek patērēts milzīgs enerģijas daudzums, tās vārda tiešā nozīmē sarauj cilvēku gabalos, un katra daļa izpaužas uz ārpusi un grib būt pati galvenā.” Augstprātība slēpjas aiz dažādām maskām. Ielūkosimies tās daudzveidīgajās izpausmēs.

Paštaisnība un nevainojamība
Augstprātīgs cilvēks uzskata, ka apkārtējiem cilvēkiem nav taisnība. Šādam cilvēkam šķiet, ka viņš pats ir balts un pūkains, un ka vienmēr ir taisnība, pat gadījumos, ja nav taisnība, tad otrs tik un tā ir sliktāks. Izpaužas vēlme pastāvīgi par kādu runāt (aprunāt), nosodīt, vainot, kritizēt apkārtējos cilvēkus.

Sevis žēlošana, pašrefleksijas jūtas
Tādā veidā cilvēks it kā izceļ savu nozīmīgumu, svarīgumu- re, kā man nabadziņam neiet, es taču to neesmu pelnījis! Arī otrādi tas darbojas- ja cilvēks pārāk bieži izceļ savu nozīmīgumu, pārākumu, svarīgumu (Bez manis jau te viss aizietu postā!), viņš apslēptā veidā sevi žēlo, jo iekšēji jūtas nelaimīgs. Šādi cilvēki zaudē skaidru skatījumu uz dzīvi un ļoti viegli nonāk attiecībās upuris- tirāns, vienā vai otrā lomā.

Augstprātīga laipnība (neīsta laipnība), raudzīšanās no augšas
Šādi cilvēki automātiski lūkojas uz citiem no augšas, kā uz zemākiem radījumiem. Augstprātīga laipnība liek otram justies neērti, liekam un nevajadzīgam. Neīstai laipnībai līdzīga ir aizbildnieciska attieksme pret kādu. Tādi cilvēki, palīdzot citiem, sagaida, lai viņiem tiktu izrādīta cieņa un pateicība. (Es viņam tā palīdzēju, bet kāda ir pateicība?! ) Viņi bieži lepojas ar saviem labajiem darbiem, tos izceļ un lielās, ka darījuši tik daudz laba. (Atceries, ka labi darbi ir tie, kas darīti no sirds, negaidot par tiem atlīdzību vai savtīgu labuma iegūšanu!)

Sevis un citu pazemošana
(Es esmu tāda stulbene! Man nekas nesanāk, es nekam nederu!) Jā, lai cik dīvaini tas liekas, arī šī ir augstprātības izpausme, jo cilvēks atkal izceļ savu svarīgumu, ieciklējas uz sevi, lai gan šajā gadījumā negatīvā gaismā.
Otra izpausme- citu pazemošana ( Tu nekam nederi, tu neko neproti! )
V.Siņeļņikovs uzskata, ka sevis un citu pazemošana liecina par cilvēka zemo garīgo stāvokli. Viņš gatavs citu priekšā rāpot uz ceļiem, bet, ja atrodas tādi, kurus viņš uzskata zemākus par sevi, tad pazemos tos un pieprasīs, lai ari citi tā uzskata. Cilvēks, kas atbrīvojies no augstprātības nevienam neļauj zemoties viņa priekšā un nepazemo ari citus.

Sava nozīmīguma izcelšana
Cilvēks domā, ka viņš ir ārkārtīgi svarīga persona un tāpēc viņam ir tiesības sadusmoties, apvainoties par mazāko iemeslu. Droši vien ne reizi vien esi tādu sastapusi, kas apvainojas kā konfekti nedabūjis mazs bērns, viņam šķiet, ka visa pasaule riņķo ap viņu vien…Kad dzīvē izveidojas tāda situācija, kas viņam nav pa prātam, viņš var piecelties un aiziet. Šāds cilvēks arī ļoti koncentrējas uz to, ko citi par viņu runā un domā. Viņš daudz runā par sevi, savām problēmām. Cenšas pievērst sev uzmanību, piemēram, ar apģērbu, uzkrītošu ārējo izskatu, dārgu auto utt.

Lielīšanās
Ja cilvēkam piemīt lielība, viņš domā, ka ir labāks par citiem, bieži sāk pārmērīgi un pārspīlēti slavēt sevi un savas labās īpašības. V.Siņeļņikovs uzskata, ka lielības pamatā ir mazvērtības komplekss: “Tādēļ viņš grib baudīt apkārtējo cilvēku uzmanību, lai sajustu savu unikālumu un nozīmīgumu.”

Vēlme darīt „visu pašam”/ Palīdzības noraidīšana
“Kāpēc augstprātis grib visus darbus uzvelt sev plecos? Atbilde ir skaidra- lai pats saņemtu augļus un plūktu laurus. Bet citādi, nedod Dieva, būs jādalās ar citiem. Šajā gadījumā jau izpaužas skaudība…” raksta V.Siņeļņikovs. Šādam cilvēkam ir ļoti izteikta vēlme izcelties, iegūt slavu, cieņu un godu. Viņš biezi mēdz piesavināties ari citu cilvēku darbus un nopelnus, viņam ir grūti atzīt, ka cits ir paveicis ko labu un noderīgu. Viņš domā, ka tieši viņa darbs ir svarīgākais un vajadzīgākais. (Es veicu savu darbu labāk par citiem, diezin vai kāds spēs izdarīt labāk par mani.. Es strādāju vairāk par citiem!) Šāda attieksme rada cilvēkā spriedzi, viņš nevar nevienam uzticēt savus pienākumus, ir pārguris, pārstrādājies, un rodas veselības problēmas.

Sāncensība
V.Siņeļņikovs ir pārliecināts, ka konkurence vispār nevar un nespēj būt veselīga, jo “konkurence rada ārkārtīgu sasprindzinājumu, reizumis pat agresiju, kā ari zemapziņā vēlmi iznīcināt sāncensi, un tas noved pie slimībām, neveiksmēm un problēmām.”

Tieksme būt tiesnesim
“Tiesnešiem” izpaužas vēlme tiesāt un nosodīt cilvēkus par viņu darbību, rīcību un viņu kļūdām. Tāds cilvēks cenšas citos atrast trūkumus, domās dod viņiem norādījumus. Turklāt tas viss parasti tiek darīts pazemojošā tonī. Spriedumos visai bieži izpaužas dusmas, naids un aizkaitinājums.

Gudrīša tēlošana”
Tas izpaužas kā, piemēram, apkārtējiem nesaprotamu vārdu, terminu izmantošana ar mērķi izcelties, pārejos padarot par nezinošākiem (Re, cik es esmu inteliģents un gudrs!) Ja sarunas mērķis ir izcelt savas zināšanas un parādīt, cik daudz vairāk zini par pārējiem, tad,zini, tā ir klasiska augstprātības pazīme. Te ietilpst ari nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām.

Nevēlēšanās piedot un pateikties
“To izraisa nevēlēšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi un tā fakta nesaprašana, ka apkārtējā pasaule vienmēr rūpējas par mums. Mums lēnprātīgi un ar pateicību jāuzņem viss, kas ar mums dzīvē notiek,” uzskata V.Siņeļņikovs. Ne velti saka- viss, kas notiek, notiek uz labu. Arī negatīva pieredze mums kaut ko māca vai rāda, ka ejam nepareizajā virzienā savā dzīvē.

Negodīgums attiecībā uz sevi un citiem
Negodīgs cilvēks var dot solījumus un tos nepildīt, citus apzināti maldināt, melot, viņiem acīs skatoties. Augstprātība šajā gadījumā izpaužas kā pārliecība, ka viņš ir viltīgāks, gudrāks, pārāks par citiem, ka spēs tos “aptīt” ap pirkstu. Tomēr ar laiku zaudētājs izrādās viņš pats, jo ir zaudējis tuvos cilvēkus, kam viņš rūpēja un ieguvis problēmu jūru, spriedzi, slimības.

Sarkasms
Izpaužas vēlme ļauni izjokot cilvēkus, iedzelt, rupji aizvainot vai izteikt indīgas piezīmes.

Ja nevienā no uzskaitītajām pazīmēm nesaskatīji sevi, tad, zini, tev ir nopietna problēma. Tātad tev ir pārāk attīstīta sava svarīguma izcelšanas sajūta, izlasi vēlreiz un pārdomā!

Augstprātībai un pašcieņai nav nekā kopīga!
Ošo ir teicis: “Pašcieņa bieži tiek jaukta ar augstprātību, lai gan patiesībā tās ir pretējas lietas. Kad mēs spējam neitrāli atpazīt visas savas labās īpašības, kā arī atzīt savu vainu un saskatīt savas ne tik labās īpašības, mēs varam sākt sevi novērtēt līdzīgi kā mēs cienam un mīlam labu, dārgu draugu.”

Dalīties.

Atstāt Ziņu