Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Mon Cheri

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Atkal sakurināju pilnu istabu ar svecēm. Zinu jau zinu, kas par to sakāms saprātīgiem cilvēkiem, kuriem šāds sveču klājiens šķiet bezgaumības kalngals – kas te par kapusvētkiem?

Bet šovakar tās degs. Un smaržos.

Saldo apātiju un murrāšanu uz debeszilajiem spilveniem iztraucē zvans pie durvīm. Atkal kādam labpaticies iztraucēt manu meditāciju. Paskatos pa actiņu, bet neko nevar redzēt. Tikai tumīga krēsla. Saņemos un veru durvis vaļā, cerot, ka šis nebūs mans pēdējais pieskāriens durvju rokturim un pēdējā ieelpa pirms belziena pa galvu no kāda krimināla elementa.

Un tur nu tu stāvi.

„Es atnesu tev kastaņus. Saka, katram cilvēkam kabātā tie jānēsā, lai nekas slikts netiktu klāt.” To tu man saki sveiciena vietā un es īsti nesaprotu – tā ir īstenība vai mana refleksija par kādu skaistu iedomu tēlu? Reizē ar paldies es silti pasmaidu. Un aicinu tevi iekšā. Kāpēc gan šim nebūt tam vakaram, kad ļauties vieglprātīgai rīcībai un emociju impulsiem?

Un tālāk jau vairs nav stāsts par izrunātajiem vārdiem. Tālāk viss notiek it kā pats no sevis. Tagad murrā tu. Es, turot tavu galvu klēpī, ar pirkstiem tavā sejā zīmēju tikai man zināmus vārdus. Un nekam vairs nav nozīmes – ne tam, kur tu biji vakar, ne tam, kur tu būsi rīt. Ir tikai salda kūstoša parafīna smarža visapkārt un trīs lieli, brūni spīdīgi kastaņi uz galda. Vārdi pludo kā sulas no pavasarī ieurbta bērza. Tīri, vienkārši un veldzējoši. Un pieskārieni tajā visā pagaidām ir tikai otrā plāna lomā. Sveces neraud, nē. Tās aiz skaudības tecina parafīnu garās un īsās, baltās un rozā siekalu tērcēs. Ir tik labi, jo priekšā vēl visas daudzās stundas šī piepildošā miera, līdz negribēta atnāks rītausma un tu aizvērsi manas durvis no ārpuses.

Es pamostos līdz ar zvirbuļu pelēkām debesīm, kas iespraucas pa aizkaru šķirbu. Sveces ir nodzisušas. Daža izdegusi. Droši vien, ka tu tās vakarnakt kādā brīdī nopūti. Es vairs neatceros. Šobrīd neko. Tikai iztālēm nojaušu lūpu zīmogus uz pieres. Kakla. Plaukstām. Un siltumu, nepārejošu siltumu.

Ir laiks. Diena jau gandrīz sākusies un tas nozīmē pamošanos. Es stāvu pie loga un nekustos, jo negribu būt tā, kas tev atvērs durvis un labprātīgi ļaus iet. Ja vēlies, atver tās pats. Tu esi man pavisam tuvu. Un laikam jau šobrīd mums abiem nav padomā nekā labāka par klusēšanu. Tāds mirklis versmaina klusuma. Pēkšņi tu nez no kurienes uzbur šokolādes sirdi sarkanā papīrā ar ķiršu liķieri viducī. Laikam jau kādreiz aizmirsusies kabatā.

„Es neticu tādām muļķībām, tu jau zini, bet es atnesu tev kastaņus. Paglabā šo nieku sarkani spīdīgajā papīrā, kamēr mums ir tādas pusnaktis. Ne nu gluži vitrīnā, bet, lai tā vienmēr ir kaut kur pie tevis. Un nedomā, ka es nezinu, cik muļķīgi tas izklausās” tu man saki. Kā otu audeklam tu manam skaustam pārslidini savu pieri.Un tad atraujies.

Es dzirdu, kā noklaudz durvis no ārpuses. Uz galda rīta mierīgajā gaišumā gozējas brūni spīdīgi kastaņi. Es attinu sarkano papīru, acumirklis saldena rūgtuma un lipīga dzira noguldz manā kaklā. Tas ir viss. Punkts mūsu teikumam. Pusnaktis ir beigušās.

Dalīties.

Atstāt Ziņu