Es esmu sajūtu un attiecību cilvēks. Un man ir svarīgi, lai ar cilvēkiem, kuri man ir apkārt, man būtu labas, vieglas un patīkamas attiecības. Acīmredzot tādēļ (plus varbūt tā laika audzināšana) laika gaitā kopš bērnības kaut kas bija nogājis mazliet, mazliet greizi, un nereti es kļuvu par tādu kā miskasti :), kurā kāds var ik pa laikam iegāzt kādu negāciju.
Jums tā negadās? Tu klausies kāda cilvēka stāstu, klausies, klausies (un es šeit nebūt nedomāju cilvēka sirdssāpju uzklausīšanu! Mācies atšķirt un nodalīt! 😉 ) un vienā brīdī izskrien cauri doma – kāpēc man viss šitas būtu jāklausās? Kāpēc Tu man to tagad stāsti??! Kāpēc man tās tenkas būtu jādzird?! Kāpēc es te sēžu, bez maz māju ar galvu, kad saprotu, ka Tu reāli aprunā, nomelno, īgņojies, lej laukā savu negāciju un vienkārši esi atradis manas ausis, kur to visu sagāzt!
Un ziniet, kas tajā brīdī notiek, kamēr Tu esi tik ‘labiņš’, tik pieklājīgs (jo kā gan tas tagad tā būs, ka Tu pateiksi – paklau! Es nevēlos šo cilvēku apspriest, kamēr viņa nav klāt. Varbūt pastāsti, kas Tev labs noticis? Ko Tu plāno darīt nedēļas nogalē?…) , tik ‘uzklausošs’ un visus saprotošs – tikmēr šī sērga aug augumā! Faktiski – Tu palīdzi augt šim riebīgajam mirklim lielākam, spēcīgākam, drūmākam, un jums abiem apkārt velkas tāds biezs, riebīgs, sasmacis, sastāvējies, purvains mākonis. Jā! Abiem! Un lai vai kā gribētos domāt, ka tas mākonis tup tikai virs tā otra galvas – nekā nebija! Jūs abi tajā esat smuki ievīti un tajā konkrētajā mirklī – abi vienlīdz melni un netīri! Tad Tu beidz šo sarunu – vai nu beidzot esi atradis ieganstu pārtraukt sarunu, vai nu tam otram ir beidzies rejamais, vai kāds cits iemesls – un jūs dodaties katrs savās gaitās…
Tu domā, ka tas melnais, sasmakušās enerģijas mākonis aiziet tālāk līdz ar to otru?? Nekā! Viņš velkas līdzi tieši TEV! Jā! Jo tas otrs ir visu norunājis nost un aiziet tālāk smaidīgs savā ikdienā, lai nu kāda tā arī nebūtu. Bet Tu ar savu iekšējo protestu pret visu šo sarunu, ar savu iekšējo cīņu un pretestību (ja tāda ir) , Tu vēl pus dienu pēc tam mēģini sagremot – kāpēc man šitas viss bija jāklausās?! Pēdējā reize! utt.utj…. Un tad, ja Tev vēl gadās kāds uzticams cilvēks pa ceļam, ko Tu dari?… 😉 🙂 – Tu viņam padalies savā sašutumā, vai ne?! Tu padalies savā sašutumā par to otru, kurš, redz, ir tāāāāāāds neciešams īgņa (kurš Tevi sasēja, piesēja pie krēsla un teica – nekur nespruksi, tagad sēdēsi un klausīsies, vai ne?! 😉 🙂 ) , viss viņam tik slikti, tik slikti …
Nu, Tu saproti tagad, kas ir noticis pa šo laiku? Tas otrs Tevī ir vienkārši iesējis šo Riebīgo sēklu. Tu ar savu klusēšanu, siekalu rīšanu un ļaušanos to smuki aplej, tad Tu, tikpat pacietīgi gaidot ‘kad tas reiz beigsies’, ļauj šai sēklai augt un izaugt par krāšņu, treknu Dadzi. Un visam par cikla noslēgumu – pasēj to visu atkal tālāk. TU! Un tajā brīdī patiesībā tieši TU esi tas, kurš tērē un piesārņo enerģiju un vizina to melno mākoni pa visu Pasauli…
Tāpēc tad, kad Tev nākošreiz būs uzmeties kāds ‘Draugs’, izvērtē :
1. Ko viņš iegūst no šīs sarunas? Vai viņam tiešām ir sāpe, kurai nepieciešams mans draudzīgais plecs vai tā ir tikai tāda melnu, netīru salmu kulšana?
2. Vai man šī saruna ir jādzird? Ja šeit blakus būtu arī tas cilvēks, par kuru Tev stāsta un šādā formā, vai šī saruna vispār notiktu?
3. Vai es piekrītu šiem apgalvojumiem, kurus dzirdu? Par cilvēkiem, par situācijām, par valsti, par – jebko!
4. Ko es iegūstu no šīs sarunas?
5. Vai es jūtos labi?
Un tad vienkārši – RĪKOJIES! Jo tikai TU izlem, vai vispār, ar ko un cik lielā mērā komunicēt. KUR tērēt savu enerģiju un kur to smelties. Neļaujies iekrist ‘draudzības’ tīklos, kas patiesībā ir tikai un vienīgi tāds melnās, smacīgās, sabiezējušās un netīrās enerģijas mākoņa vairošanās process.
Ir tāds ļoti vienkāršs un ļoti ātrs princips, kurš var kalpot kā zelta atslēdziņa uz jebkuru lēmumu – “Vai tas, ko es tagad daru (domāju, ēdu, lasu, skatos..) dara mani labāku?” (tīrāku, viedāku, gaišāku, priecīgāku, laimīgāku utt.)
Savu atbildi un kā tālāk rīkoties – to jau Tu droši vien zini… 😉 🙂
– – – – – –
Raksta oriģināls publicēts manā blogā kadrijas-blogs.mozello.lv
