Koka ceļš, kas stiepjas pāris metru gar krastu, ir mitrs un smaržo pēc brīvības sajūtas – sāļa un vējaina klusuma divu dienu garumā, kad atļauts aizbēgt no visa. Tāds miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Un gliemežvāki, kuros neviens un nekas nedzied.
„Es nekad neesmu bijis tik ļoti iemīlējies”.
Pāri galvai kā balti solījumi pārlido trīs gulbju pāri. Tik zemu, zemu, ka, pastiepjoties uz pirkstgaliem, švīksti gandrīz aizsniedzami. Kā būtu sarokoties ar spārniem? Pateikt labdien tiem gulbjiem, kuri laikam jau lido prom ar to sasodīti brīnišķīgo vasaru ceļasomās.
„Es nekad neesmu bijis tik ļoti iemīlējies”.
Jā, vasara ir pagājusi. Oktobra vējš nesaudzīgi sašvīkājis debesis sarkanās strēlēs un aukstums nekaunīgi ložņā aiz apkakles. Piezvanīt saulei. Tieši to man šobrīd gribētos. Tā vienkārši uzspiest pāris taustiņus un apzināties, ka viss tiks nokārtots. Smiltīs tāds smieklīgs uzraksts. Māris mīl Santu. Es mīlu šo brīdi, kad elpot kļūst vieglāk ik sekundi.
„Es nekad neesmu bijis tik ļoti iemīlējies”.
Toreiz tas bija līdz riebumam šabloniski. Un līdz asinīm patiesi. Maija rītausmas un lipīga migla visapkārt. Un, jā, arī ābeles ziedēja mazliet skaistāk, nekā vajadzētu. Nekā drīkst. Un tajā visā uz brīdi pazuda sasaiste ar realitāti. Ar celšanos septiņos no rīta, ar to, ka beidzies veļas pulveris vai zobārsta vizīte jāpārceļ uz nākamo nedēļu. Viss bija viens liels, smaržīgs rīts, kad vairs nekam citam nav nozīmes. Tikai tai neremdināmajai slāpju sajūtai, kas liek dzert aizgūtnēm, bez baiļu, ka var jau arī aizrīties.
„Es nekad neesmu bijis tik ļoti iemīlējies”.
Tagad ābeles ir kailas. Zari sitas kā pātagas viens pret otru, bet man šķiet, ka tos sitienus esmu pelnījusi es. Jo cietsirdīgi spēju klusēt, kad kādam klusums šķita neizturams. Kad sasodīts tukšums dzalkstīja visos kaktos. Es auksti un vienkārši ļāvu rītausmai izdzist. Ļāvu sākties dienai. Tādai parastai un pelēkai. Es pieliku punktu. Nē, es pārvilku krustu. Lielu un sarkanu. Kā asinis.
„Es nekad neesmu bijis tik ļoti iemīlējies”.
Cik gan mierīga spēj būt jūra…Viļņi skalojas tik piekļāvīgi un uzmanīgi, it kā kāds ar vieglām rokām tiem paijātu muguras. Gulbji ir aizlidojuši. It kā nemaz nebūtu te bijuši. Debesis tukšas. Smiltīs sarkanajā blāzmā gozējas ūdens nomīlēti akmeņi. Toreiz arī man tādi sagūla kabatās, jo bija tiek viegli spurgt pa saules piesmaidītajām smiltīm pretī priekam. Un nedomāt par „bet rīt?”. Tagad man to akmeņu vairs nav. Kaut kā smagi kļuva katru reizi, kad tiem neviļus pieskāros. Tāda sajūta, ka trūktu gaisa. Ka tiem kas nelabs būtu iekšā.
„Es nekad neesmu bijis tik ļoti iemīlējies”.
Ir labi pastāvēt tādā vējā. Nav jākaunas. Nav jāpaskaidro. Nav jātaisnojas. Par tām divām sāļajām sliedēm uz vaigiem, es domāju. Jo tikpat labi jau vējš iebasktījis savus dzestros pirkstus acīs, tālab tās sliedes stiepjas, stiepjas un stiepjas atkal un atkal no jauna slapjas un nepārejošas. Cik jocīgi un vienkārši reizēm viss ir. Pasaule griežas. Dienas mijas un kalendāra lapas pāršķiras. Līdz asinīm vienkārši.
Es nekad neesmu bijusi tik ļoti neiemīlējusies.
