Es nezinu, vai viņu sauca Marčello un vai viņš pat bija itālis, bet ik reizi, ieraugot kādu nelielu, melnīgsnēju vīriņu, kas man tuvojās ar izpalīdzīgu smaidu uz lūpām, es vienmēr atcerējos viņu, un, steidzīgi novēršot skatienu, caur zobiem izgrūdu: „Atkal jau viens Marčello……”
Milāna. Doms. Soļu duna uz laukuma akmeņiem. Smiekli. Uz Doma trepēm apēsta sviestmaize. Pret sauli pavērsta seja, izstieptas no staigāšanas nogurušās kājas. Sirdi plosošas skaņas, kuru avots ir visai abstrakta videoinstalācija uz blakus esošā nama sienas. Iepirkuma maisiņi no Gucci, D&G, Prada. Rokās sadevies pārītis. Fotozibšņi. Drupaču kāri baloži. Degungalā ieķeras smaržu mākonis, kas nes sev līdzi svaigi ceptas maizes, rūgteni saldena bazilika, skābenu, ceptu tomātu un degunu kutinošu, spēcīgu ķiploku aromātu. Pilna mute siekalu. Marčello.
Marčello lēnām pārbēra no saujas saujā zeltainos kukurūzas graudus. Kāds no cietajiem, zeltainajiem graudiņiem atsitās pret laukuma bruģi. Tur to ar sajūsmu, kā ilgi gaidītu dāvanu sagaidīja zaļivioletos mundieros tērptais baložu bars. Viņi šeit bija vienmēr. Arī Marčello šeit bija vienmēr. Nē, nu, protams, ne jau gluži vienmēr, bet kad veselība un laika apstākļi ļāva, viņš šeit bija vienmēr. Brūni iededzis, smaidīgs, dzīves alku pārpilns.
No malas skatoties liekas, ka viņš, tāpat kā lielākā daļa, bauda saules starus un nespēj novērst skatu no Doma mežģīņu mežģīnēs tērptā varenā stāva. Tur nu viņš stāvēja visā savā varenībā, viens no gotikas izcilākajiem piemēriem, atgādinājums cilvēka niecībai un varenībai vienlaicīgi. Blakus šai varenajai celtnei, cilvēks jutās kā skudra milzu kalna pakājē. Bet tieši šī skudra bijā tā, kas reiz darināja ik velvi, kas pletās pāri baznīcēnu galvām, ik rozi, kas uzziedēja loga vitrāžās, ik vimperu, ik krustapuķi, kas lepni tiecās pret debesīm no katras Doma smailes un smailītes. Plīvojošās liesmiņas, relikvijas, marmora kolonnas, milzu svečturis, dievlūdzēji, greznais altāris, svētais tēvs izšūtā apģērbā, tūristu pulki, bērna raudas, policisti pie ieejas durvīm, svētbildes, krāsains vitrāžas…
Marčello varat par to visu nestāstīt. Marčelo no tā visa ne silts, ne auksts. Viņam reizēm pat nāk smiekli par to jūsmu sejās un nopūtām, ko viņš, ik dienas šeit esot, redz un dzird. Un tad vēl tās runas un dievbijīgie čuksti par Dieva tuvumu. Ph, te jau pat zilonim jāsmejas. Ja Dievs būtu gribējis, lai cilvēks Viņam tiek tuvāk, diez vai tad, kad šie bija sadomājuši uzcelt Bābeles torni, būtu sajaucis valodas, lai cēlāji viens otru nesaprastu. Bet Marčello ir pateicīgs Kungam, ka Viņš sajaucis nesaprātīgo cilvēku valodas un ka visās pasaules malās nerunā vienā valodā. Jo tad nopelnīt dienišķo maizīti viņam nāktos kur citur, nevis šeit.Tad viņam nāktos dzīvot San Donata rajonā, strādāt kādā parastā picērijā, supermārketā vai saldējuma veikalā. Ik rītus viņš mērotu ceļu uz metro staciju garām sporta parkam, uz kura žoga, zobus atņirguši, pretī smaida grafiti mākslinieku zīmētie viepļi. Var jau būt kādam tas likās skaisti. Brr!! Ik dienu no vieniem līdz trijiem viņš slēgtu savu bodi, bet brīvdienās ietu ar bērniem un sievu pastaigāties pa to pašu San Donatas parku un barotu pīles vai stirnas. Labi vien ir, ka cilvēki dzīvo dažādās pasaules malās un runā dažādās valodās. Marčello dzīve nav tik garlaicīga, jo Marčelllo dievināja tūristus, kas šeit pie Milānas doma pulcējās bariem vien un grozīja savus fotoobjektīvus, lai pievienotu jaunu fotogrāfiju savam ceļojuma albūmam.
Sevišķi Marčello patika tie, kas ceļoja vienatnē. Šos tūristus viņš vienkārši dievināja. No tiem, kas ceļoja barā, Marčello nebija nekāda labuma. Tie safotografēja viens otru pēc sirds patikas, un Marčello palīdzība viņiem nebija vajadzīga. Tāpat kā tās blondās daiļavas ar piccolo sunīšiem padusē un pēc jaunākās modes tērptie metropolitāņi, kuru ceļa mērķis bija Quadrilattero D’Oro jeb tā sauktais „Milānas Zelta kvartāls”, kas šos planētas zemes iedzīvotājus vilināja ar mirdzošiem veikalu skatlogiem un modes industrijā pazīstamiem vārdiem. Viņi šeit pie Doma atradās tikai garām ejot. Viņi jau nu Marčello neinteresēja nemazākajā mērā.
Bet tie, kas ceļoja vienatnē… Marčello sapņaini pievēra acis… Tiklīdz laukumā pie Doma parādījās kāds vienpatis ar kameru kaklā, Marčello sejā atplauka plats smaids. Viņš labsirdīgi smaidīja par šo nabadziņu, kas bija kā apdullis no skata, kas viņam pavērās, ar vienu roku pieturēja savu somu, jo, pasarg’ dies, tā kādā varētu radīt neveselīgu interesi, bet ar otru tvēra pēc fotokameras, lai iemūžinātu to skaistumu, kas pavērās viņa priekšā. Un šeit jau viņam noderēja Marčello palīdzība.
Nepaspēja šis pavērst fotoaparāta objektīvu pret Doma vareno stāvu, kad Marčello jau bēra viņam saujā zeltainos kukurūzas graudus un ar svilpieniem aicināja baložus, kas bariem vien laidās tūrista izstieptās rokas virzienā. Vēl pēc brīža apmulsušā tūrista kamera atradās Marčello rokās un tapa fotogrāfijas tūrista ceļojumu albūmam.
Tūrists smaida un arī Marčello smaida, jo šajā pasaulē jau nekas nenotiek tāpat vien. Aplaimotais fotogrāfija īpašnieks vēl nav paspējis atjēgties, kad Marčello pastiepj rociņu un pieprasa 10 eiro par izpalīdzēšanu. Tūrists jau gan cenšas izgrozīties tā un šitā, bet no Marčello jau nevar tā vienkārši tikt vaļā. Viņš jau nav mazs bērns, ko var ar konfekti apmānīt. Marčello zina, ka šai pasaulē nekas nenotiek par pliku paldies. Un lielākā daļa tūristu, lai arī cik naivi viņi neizliktos, arī to zina.
Marčello neizturas slikti pret tūristiem, viņš vienkārši tos dievina…
Sēdoši tūristi uz Doma kāpnēm, dunošas tramvaja sliedes, cepti tomāti, sieviešu kurpju papēdīši uz trotuāra, dziestošs pēdējais saules stars, aperitīvs un bezmaksas uzkodas bāros, apmaldījies tūrists ar karti rokā, slēgta ieeja metro stacijā, Doma smailes, kas tiecas pret zvaigznēm. Un Marčello.
1 komentārs
smuki uzrakstīts 🙂