Jā, tieši tā man gribas iekliegties, kad eju gar McDonald. Pēdējās nedēļas laikā redzēju pāris situācijas, kas mani pamatīgi nošokēja.
Pirmā.
Stāvu rindā pie McDonald pēc saldējuma, man priekšā jaunā māmiņa ar bērnu ratiņiem. Bērnam varbūt pusotrs, divi gadiņi. Viņa nopērk frī kartupeļus, burgerus līdzņemšanai. Vienu no mazajām frī kartupeļu paciņām viņa iedod mazajam rokās, sakot: “Šē, ēd!”, bērns arī sāk tos zelēt…Nespēju noticēt savām acīm…tas sāls daudzums, kas tur ir, eļļa…un tik mazam bērnam?!
Otrā.
Devos pastaigā gar kanālmalu, tur uz soliņiem sēž neliela ģimenīte. Visi cītīgi ēd hamburgerus, arī mazais, šķiet, trīsgadnieks vai četrgadnieks stūķē pilnu muti. Pašam vaigi jau kā burgeri, rociņas apaļas..
Un, kur nu vēl vienmēr sestdienās un svētdienās pārbāztie ātrās ēdināšanas restorāni – ģimenes ar maziem bērniem atbraukuši ieturēt brīvdienu maltīti, nosvinēt kādu dzimšanas dienu vai kopīgi pavadīt laiku…
Tikai diez kopš kura laika savu bērnu veselības bojāšana skaitās viņu lutināšana…?
