Vārda dienu svin: Brencis, Audris, Inuta

Mācies izturēt, Sprīdīt!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Dzīve met dīvainus lokus un pārsteidzoši vēsā angļu mierā no, tavuprāt, lielas, saulainas un pārredzamaas ielas iegrūž mazā, pelēki dzestrā šķērsieliņā tā, ka maz neliekas. Un tad tu sēdi uz aukstajiem bruģakmeņiem apvainotas meitenītes grimasi sejā un domā – kā labāk? Ar visām varēm un asiņainiem nagiem kosties cauri betonam, lai tiktu atpakaļ tagad un tūlīt uz (tikai šķietami) neizdangāta ceļa, kur dzīve notiek, dzintara krelles mirdz saulē, krāsainas šalles kā pilsētai neierasti taureņi plivina raibos spārnus, skaļruņi un skandas bārsta skaņas uz cilvēku galvām kā pūdercukuru vai tomēr palikt un izdzīvot mazo, no kņadas atrauto realitāti, aukstu, biedējošu un krēslainu, kā kaut ko, kas vitāli nepieciešams, lai par kādu sprīdi paaugtos savā iekšpasaulē?

Manā dzīvē viens pēc otra atkārtoti paspējuši uzrasties vīrieši, kurus vēstures annālēs biju ievietojusi nodaļā zem nosaukuma “Reiz bija…”. Ieradušies tā – diezgan prasīgi, drošiem soļiem, taisnu muguru un mutēm kā bazūnes. Kādu brīdi netiku gudra – tā kino cienīgā atkaluzrašanās ir zīme no turieneskautkurienes, ka laba prāta dēļ man piešķirta vēl viena iespēja scenāriju pārrakstīt vai tomēr – tas pats grābeklis, tikai smukāk iesaiņots, ar slepenu nodomu redzēt, vai nu tiešām tu, mīļmāsiņ, būsi tik dumja, lai vēlreiz, lai atkal… Vai arī – varbūt es savas durvis neesmu aizcirtusi pietiekami skaļi un pompozi, vien kā čabīga pelīte pieklājīgi un civilizēti aizvērusi?

Kaut kāds jocīgs šis pavasaris, šis mēnesis. Kā nepārejošs pilnmēness periods. Bieži nepazīstu sevi. Bieži raudu. Vēl biežāk smejos. Haoss. Sajūtu un notikumu karuselis. Emociju intensitātes, kas sist pa pirkstiem. Un mana dusošā avantūriste tā arī nepamodināta snauž – visus no pagātnes atkalatlidojušos balonus esmu ar trīceklīgu roku un mazu, šaubīgu, bet visnotaļ neatgriezenisku adatiņu pārspradzinājusi. Labi, meloju. Visus ne. Kur nu. Un tomēr. Pie visa klāt iekšā plosās mans personīgais Ellespuika. Ir tāda visnotaļ bezgaumīga filma, kura nezināmu iemeslu dēļ man trakoti patīk. Mans guilty pleasure. Abas daļas esmu redzējusi vairākkārt un ar aizrautību. Tad nu jā – iekšā cīnās tas lielais, sarkanais, ragainais ķēms ar otru – tikpat lielu un sarkanu ķēmu, kurš tos ragus grib no pieres sev izraut, noskrāpēt, izdedzināt. Un ar manā apziņā samainījušies vietām.

Banāla patiesība – lai sev sniegtu jaunu dzīvi, vispirms ir drosmīgi jāatsakās no vecās. Jāatbrīvo rūme kā pārpildītā skapī. Un kļūdu nav. Ir tikai pārmaiņas – veiksmīgas vai ne tik veiksmīgas.

Pavasari, čau! Es tomēr ar tevi draudzēšos arī šogad! Un paturēšu prātā, ka dažkārt (bet labāk retāk dažkārt nekā biežāk dažkārt) – ko nevar aizskalot ar asarām, var aizskalot ar glāzi garšīga šampanieša. Un otrādi. 🙂

Dalīties.

Atstāt Ziņu