Dienā, ko nolēmu uzskatīt par savu eksperimenta pēdējo dienu, sadomāju uzrausties uz svariem, un ko es redzu? 60.5 kg! (Sākuma svars – apmēram 64 kg.) Šādus skaitļus es veselu mūžību nebiju redzējusi! Nu tiiiiik priecīga biju!
Galvenie secinājumi pēc grāmatas izlasīšanas un piedalīšanās eksperimentā:
1) Ārā IR karsts! Ļoti. Lai kaut ko šmorētu un gatavotu, ir jābūt miiilzu apņemšanās. Man tādas nav. Pēc būtības neievēroju autora ieteikto ēdienkarti, izveidoju pati savu, jo tomēr ir vasara un uzturā jālieto tas, kas izaug mūsu dārzos, nopērkams tirgū – tīrs un svaigs. Augļi, ogas, dārzeņi. Aptuveni vienu vai divas reizes nedēļā kāda gaļa gribas, bet tad izvēlamies gatavot vistas gaļu. Cūciņa liekas par smagu. Gribas atzīmēt, ka karstais laiks ievieš zināmas korekcijas ēdienkartē. Ja šāds eksperiments notiktu ziemā, tad viss noteikti būtu citādāk. Grūtāk.
2) Ja sākumā teicu, ka kafijas dzeršanas ierobežojumi man nebūs pa spēkam, tad tomēr esmu sevi lauzusi un kafiju dzeru tikai līdz pusdienaikam, pēcpusdienās mineralizēts ūdens vai auksta tēja. Sākumā minēju, ka ēšanas laikā patīk darīt blakus lietas. Vairs tā nedaru. Veselu dienu ar sevi diskutēju par tēmu „KĀ TU ĒD!!”. Un izdiskutēju. Vai tad tiešām ēšanai atvēlētais laiks ir mazāk svarīgs kā gulēšanai. Vairs nelasu, neskatos tv vai datorā ēdot, uzmanība ir tikai tam, ko un kā ēdu! Nu labi, 30 reizes ēdienu nekošļāju, tas man liekas par traku.
3) Zināmas korekcijas manā ēdienkartē ieviesa slimība. Daudzas lietas es vienkārši nevarēju ieēst un laikam diezgan skaidri šobrīd spēju atšķirt saķīmiķotus produktus no nesaķīmīķotiem. Mans organisms momentā reaģē, izstrādājot viegli alerģisku reakciju. Pēdējā mēneša laikā pret daudziem produktiem tā ir. Man jau bija aizdomas, ka sikti mēdzu justies, ja ēdu produktus, kur kaut kas nav kārtībā un slimība to vēl vairāk izprovocēja. Tātad apzināti/neapzināti organisms pats atsijāja nevajadzīgos produktus. Pozitīvas izmaiņas ādā, roku un kāju apkārtmērā.
4) Slimības dēļ autora norādītos vingrojumus nepildīju, jo ārsts aizliedza jebkādu vingrošanu. Tomēr, lai tie kauli, cipslas un muskuļi izkustētos, es daudz staigāju un apmeklēju fizioterapeitu. Tomēr tā kā veselības dēļ atteicos no „sliktās „ pārtikas, tad nu par svara zudumu galīgi sūdzēties nevaru. Taisnība, ka ēšanas paradumi sastāda vairāk kā pusi no notievēšanas plāna. Nu, vismaz manā gadījumā!
5) Ļoti patika autora izstrādātās tabulas, kurās katram iespējams izvērtēt, kādu uzturu lieto. Pētot tabulas, sapratu, ka liela daļa mana uztura ir labajā pusē. Kas bija pavisam interesanti – pētot autora piedāvātas receptes, sapratu, ka pusi no tām esam gatavojuši mājās (ar nelielām sezonālām un reģionālām modifikācijām).
6) Grāmatas autora paustais viedoklis, ka stāsts jau nav par svaru, stāsts jau patiesībā ir par dzīvesveidu, man ir ļoti pieņemams, jo mēģinu uz jebkādām problēmām skatīties kompleksi. Ja cilvēks ir slims, tad problēma nav tikai slimā orgānā, slimība ir arī galvā un apkārtējā vidē. Sakārtojot galvu un vidi, kā arī tas, ko un kā ēdam, kā dzīvojam, ietekmē mūsu pašsajūtu.
Nobeigumā gribas piezīmēt, ka mans mērķis nebija panākt tik lielu svara zudumu, bet vairāk iegūt pozitīvu lādiņu, uzzinot citādu viedokli un izaicinot sevi – varēšu vai ne! Protams, esmu ļoti priecīga par zaudētajiem kilogramiem, jo lielas cerības, ka kādreiz izdosies pietuvoties skaitlim 60, man nebija. Šobrīd pavisam reāls izskatās mans klusais sapnis – 55 kg. Lielākais pluss –vairāk piedomājot pie tā, KO ēdu, cik daudz un kādu šķidrumu lietoju, organisms ir iztīrījies no sārņiem, jo jūtu, ka kājas vieglākas un nav aizpampušas acis. Galvenais secinājums – ļoti neiespringstot, bet pamainot dažas savas ikdienas rutīnas, ir iespējams panākt grandiozu rezultātu.
Lai arī daudzi autora ieteikumi jau bija manā ikdienā, man liekas, ka ik pa laikam vajadzēs pašķirstīt grāmatu, lai ieviestu vēl kādus uzlabojumus.
Vasarā svaru un liekās krunkas zaudēt ir diezgan viegli, taču kā šos sasniegtos rezultātus noturēt? Manuprāt, šī grāmata ir lielisks paraugs, kā uzsākto turpināt, jo slaids un tīrs ir dzīvesveids!
