Līgas stāsts

Tā kā šī ir motivācijas vēstule, tad pirmais ko apgalvošu – motivācija sportot man ir liela, varētu pat teikt milzīga… sevišķi jau tad, kad paskatos spogulī uz to nokareno vēderiņu, kurā iespiežas bikšu mala, liekot daļai vēdera pārkārties pāri. <br />
<br />
Tikai tā situācija ir izveidojusies tāda, ka jebkura veida sporta kluba durvīm priekšā ir nepārkāpjama iedomātu sīkproblēmu un nianšu kaudze, kas traucē tur ieiet un iznākt kā pašpārliecinātai un pozitīvi lādētai sievietei. <br />
<br />
Nav jau tā arī, ka nebūtu mēģinājusi, esmu gan! Tikai nu nekādi nevarēju saņemt dūšu, lai uzrunātu treneri, visi galvā izspēlētie dialogi lika pašai par sevi pasmieties un atmetu domu griezties pēc palīdzības, kas tur stāvēja un runāja ar kādu, kas atšķirībā no manis bija atnākusi nevis ko mainīt, bet saglabāt esošo. <br />
<br />
Domāju ķeršos pati tām visām ierīcēm klāt, bet radās pilnīgs apjukums trenažieru blīvajā izvietojumā, tā nu diezgan ātri izmuku ārā, tā arī neizmantojot ar labiem nodomiem pirkto mēneša abonementu. Līdzīgi sanāca ar aerobiku, sajutos kā uzvarētāja… neveiklības konkursā. <br />
<br />
Pažēloju vairāk emocionālo labsajūtu kā fizisko un atgriezos pie savām ikdienas sporta aktivitātēm tīrot zobus pie spoguļa, paliekties šurpu turpu :)<br />
<br />
&lt;b&gt;Līga (27)&lt;/b&gt;