Vārda dienu svin: Andulis, Alnis

Lielveikala griestos lūkojoties…

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Es neesmu bailīga. Nebūt ne. Tomēr pēdējās dienās pieķeru sevi lūkojamies lielveikala griestos.

Vai tā tur sija ir ļoti smaga? Cik ātri mana dvēsele atraisītos no miesas? Galvenais, ka tajā brīdī šeit nav mana dēla! Kas būtu tā lietas, ko noteikti gribētu izdarīt pirms atstāšu šo pasauli? Vai nokļūšu debesīs, vai arī nežēlīgi tikšu grillēta elles liesmās? Galu galā, cik man ir atlicis?

Cik cilvēkiem nāve atnāk, tādēļ, ka tā lemts, bet cik gadījumos nāve piezogas, jo esam paši sevi Dieva lomā iedomājušies un vairs nedzirdam, neredzam, nesaprotam Viņa vēstules mums? Kurā brīdī nauda kļūst vērtīgāka par cilvēku? Viena nāve pret daudzām? Kurā brīdī sākam uzskatīt, ka mūsu dzīve ir kaut kas pašsaprotams? Cik daudz naudas nepieciešams, lai apklusinātu sirdsapziņu?

– “Vai neviens no Jums nav Zolitūdē? Tur Maksimai jumts iebrucis, ir bojāgājušie.” – ceturdienas vakarā mani saniedza mammas zvans.

Kāda bija mana reakcija? Atsvešināta. Pat sapiktojos par to, ka mamma iedomājas pašu sliktāko. Nodomāju – kārtējā sliktā ziņa, no kuras kāds grib uztaisīt sensāciju. Prāts ar skubu aizmēza prom dzirdēto. Visu vakaru, kamēr bērns nebija nolikts gulēt, neslēdzu iekšā ne TV, ne radio. Šķiet, apzināti turēju šo ziņu pa gabalu no savas apziņas. Arī vēlāk, vakarā, skatoties ziņu speciālizlaidumu, īsti nenoticēju notikušajam. Tas nenotiek pie mums! Tā nav patiesība! Tā nevar būt!

Rīts atnāca ar apjausmu. Šoks, nesapratne, bailes, skumjas vēlās pār apziņu kā melni mākuļi. Tiem līdzi vainas apziņa par savu pirmo rekciju, par atsvešinātības sajūtu, par iekšējo distancēšanos. Kādēļ dienu iepriekš jutos tā, bet tagad kaklā kāpj asarains kamols? Pelēkā migla, kā sēru plīvurs klājās par Latviju. Tikpat pelēkas domas jaucās pa galvu. Ar katru nākamo nelaimes upuri tās kļūst tikai pelēkākas. Arvien vairāk saprotu, ka pirmā reakcija bijusi psihes aizsargreakcija. Laiks, kas dots, lai sagremoju notikušo. Cilvēciska reakcija.

Pirmā doma – par sevi, saviem tuvajiem. Egoistiki? Jā! Var teikt arī tā. Bet šis mans egoisms nevienu neapdraud. Tādēļ necieš neviens cits. Tādēļ bērni nepaliek par bāreņiem, tādēļ vecākiem nav jāmet trīs saujas smilšu uz sava bērna zārka, tādēļ netiek aprakti daudzu ieceres un sapņi. Es domāju par tiem, kas ir man visdārgākie. Tas ir mans mazais egoisms, aizsargmūris. Cilvēciski.

Man sāp. Par bērniem, kas palikušie bez mātes glāsta un tēva stingrā rokas spiediena. Par nenotikušiem pirmajiem randiņiem, par izlolotiem un nerealizētiem sapņiem, par iesāktiem, bet nepabeigtiem darbiem. Par visiem tiem, kas gaidīja un nesagaidīja. Gribas padot roku, noslaucīt asaras, likt saprast – es esmu ar tevi. Arī man ir bēdīgi.

Laiks ies, atsāksies ikdienas steiga, un gluši cilvēciski katrs būs aizņemts ar sevi. Tomēr es zinu, ieejot lielveikalā, mans skatiens neviļus meklēs griestus, un atcerēšos… Atcerēšos par tiem, kurus nesagaidīja…

Visdziļākā līdzjūtība tiem, kas 21. novembrī zaudējuši sev mīļos!

Dalīties.

3 komentāru

  1. Manas sajūtas ir/bija ļoti līdzīgas. Šajās dienās veikalos gan neesmu bijusi, nezinu, kāda būs reakcija un sajūtas, tomēr arvien ir sāpīgi… ļoti, sāpīgi…

  2. Analoģiskas sajūtas…jūties kā skudra…biju sestdien Spicē,acis nenovēršami skatījās augšā uz griestiem.Domāju ka psiholoģiski būs ļoti smagi vēl ilgu laiku…ir jāmaina būvniekiem un pasūtītājiem attieksme.Nevar būt tikai peļņa…it sevišķi uz cilvēku dzīvībām.<br>Skatījos tv pārraidi ar RERE vadību…nekādas nožēlas…tie ir cilvēki? Domāju ka ne..<br>Turamies,palīdzam viens otram…

  3. Mana reakcija ieejot veikala acis uz griestiem un domas ,lai tik dzivai izziet ara.Ta laikam jutas katris pec si sausmigas tragedijas.

Atstāt Ziņu