Lieldienu brīnumi

Tas brīnums saistās ar Ziemassvētkiem – Ziemasssvētku brīnums, ilgošanās, gaidīšana. To brīnumu gaida visi Man tas atnāca negaidot. Pa Lieldienām.
 Aizvakar vakarā pie durvīm zvana. Neierasti, bet pajautāju:
 – Kas tur?
 – Es, Platons. Iekšā nelaidīsi?
   Vaļā slēgdama durvis, domāju – nevienu Platonu nepazīstu, vai tad kādā cilvēkā būs iemiesojies tas Platons, kas manī dziļi paslēpts kopš jaunības?
   -Sveika. Tu forši izskaties. Es gribu tev palīdzēt olas nokrāsot. Ejam uz virtuvi.
   – Olas vienmēr krāsoju viena. Un tagad nav pat sagatavots krāsojamais, olu arī maz.
   – Es visu esmu paņēmis līdzi. Re – sīpolu mizas, lupatu gabaliņi, olas arī ir daudz.
   Tā mēs labu laiku strādājām. Pa vidu strādāšanai arī pļāpājām. Tā arī gudra netiku, no kurienes tas Platons uzradies.
   – Klau, vispār ir baigi vēls un tumšs jau sen. Tu negribi viesu iztabā uz dīvānā pavadīt nakti? No rīta pakafojosim un izdomāsim, ko darīt.
   – Labi. Palikšu tepat.
   No rīta dīvāns laikam pat neizmantots bija tukšs un Platons pazudis. Nekur viņa nebija.
   Tik mūsu kopīgi krāsotās olas pa dārzu bija izmētātas. Visas tās nemaz nesaredzēju – sune Fidža bija par mani ātrāka un aprija visas, kā badā būtu bijusi. Gan jau pumpas viņai uzmetīsies, bet zem spalvas tāpat nevarēs ieraudzīt.
   Labs zaķis bijis. Zaķis vai Platons. Labi, ka bija olveidīga svecīte, ko mazdēlam aizvest. Viņš tāpat noticēja manam teiktajam, kaut es nezinu, kā bija patiesībā. Lieldienu brīnums.