Laumiņa un dramadāns.

Viņai gribējās būt laumiņai. Graciozai, liegai, ēteriskai. Gribējās laidelēties pa dzīvi viegli trīsuļojošiem spārniem un būt noslēpumaini vilinošai. Bet viņa bija un palika dramadāns. Lempīga, robusta, smagnēja. Viņa bija visurgājējs. Un citādāk viņa nemaz nevarēja un nespēja. Tāda bija dzīve.
Protams, varēja, jau savu vēlmi izkliegt pasaulei. Runāt par to, cik trausla, cik neaizsargāta, cīk īpaša un vienreizēja ir. Cik viņas pasaule un viss, kas ar viņu notiek ir sarežģīti neparasts un īpašs. Bet tad viņa lieluļotu sev un melotu citiem. Jo patiesībā viņa nebija nekas īpašāks, kā jebkura cita, kurai bija jāpieņem dzīve tāda, kāda tā ir un jābūt dramadānam.
Un… starp citu, ja viņa patiešam būtu laumiņa, diezvai tiktu galā ar rēķinu kalniem, bērniem, darbiem, kas te bija un te atkal nebija, ar vīriešiem, kas gribēja redzēt viņu smaidošu, laimīgu un apmierinātu, bet bēga kājas ko nes kad ieraudzīja viņas asaras, skumjas, vilšanos. Viņai ar visu galā bija jātiek vienai. Un tāpēc kaut kur pavisam dziļi sirdī viņa mīlēja savu lempīgā dramadāna tēlu.
Ir sievietes, kas piedzimst par laumiņām. Visa viņu būtība vēsta, ka viņa ir laumiņa. Neviena, nevienam pašam nerodas pat nemazāko šaubu, ka viņa ir tāda ir. Tomēr, ja vajag, arī viņas kļūst par dramadāniem. Vismaz tik ilgi, cik ilgi tas ir nepieciešams. Jo tas kar par laumu dzimis, par tādu var jebkurā brīdī arī tapt.
Par to, ka dramadāns varētu tapt par laumiņu, gan nekur netika minēts. Tā kas piedzimusi par dramadānu lielākoties par tādu arī paliek. Tomēr viņa ticēja, ka reiz satiks kādu, kuram blakus varēs sajusties kā laumiņa. Kādu, kuram viņa būs maiga, ēteriska, vilinoša, trausla un lolojama. Un var jau gudreļi spriest par pazeminātu pašvērtējumu, nespēju būt pašpietiekamai, par atkarību no attiecībām, un tā tālāk un tālāk, bet sieviete sevi kā īstenu sievieti izjūt tikai tad, ja blakus ir vīrietis, kas viņai liek justies īpašai, vienreizējai un mīlētai. Tā bija viņas pārliecība, un neviens viņu nespēs pārliecināt par pretējo. Vēl jo vairāk, viņa ir pilnīgi droša, ka tās, kas sevis sauc par feminestēm un izcili emancipētām būtnē, melo sev un apkārtējiem, lai neviens nemanītu, cik patiesībā ir nelaimīgas.
Sieviete ir piedzimusi par sievieti. Un nav nekā sievīšķīgāka, ka vēlēties justies maigai, vilinošai, trauslai, noslēpumainai, un pats galvenais mīlētai un lolotai.