Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Laimīgu Jauno gadu!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pirms nedēļas es spontāni nopirku jaunu, paliela izmēra koferi. Un milzu ziepju burbuļu pūšamo. Tāds mazs teju plānprātības akts. Mājupceļā piestāju šosejas malā un pūtu tos krāsainos burbuļus no visas sirds. Jā, stāv tāda nenosakāmas izcelsmes būtne augstpapēžu kurpēs un pieklājīga paskata apģērbā, un paukšķina burbuļus, pret sauli pagriezusies.

Pirms dažām dienām es informēju savu darba devēju, ka vēlos izbeigt mūsu darba attiecības. Pārsteigums, izbrīns, šoks. Nedēļas nogalē man vēl deva laiku un siltus ieteikumus un aicinājumus pārdomāt. Pēc nedēļas nogales, pilnas periodiskas pabimbulēšanas un smiekliem, kuri atņem elpu, informēju viņu, ka pārdomāt man tomēr neizdevās.

Pirms dažām minūtēm es sapratu, ka šobrīd man gribas kādam sevi pastāstīt. Kādam, kura nemaz nav, kurš nav īsts (nevar māt ar galvu vai skatīties nosodošām/žēlīgām/neizpratnes pilnām acīm), tātad uzrakstīt haotisku, aplami garu un mazliet savādu ierakstu manam draugam Blogam.

Par tālāko man nav ne jausmas.

Jā, es zinu, kas šobrīd notiek saprātīgi domājošu personu galvās – tur cirkulē domas un pusdomas par to, kā viens (it kā adekvāts) cilvēks var iedomāties bez laba piedāvājuma azotē labprātīgi pamest biroja krēsla sildītājas vietiņu, turklāt laikā, kad katrs cilvēkveidīgais pie sava darba turas kā maitu lija, izknābājot acis ikvienam, kas vien pašķielē kaut kur tajā virzienā. Turklāt vēl bez dzīvi atvieglojošas opcijas pilnīgu mēslu gadījumā paveģetēt zem dzīvesbiedra finansiāli stabilā spārna. Es arī nezinu, kā tā var. Tā vienkārši notika. Es beidzot nošņāpu iepriekš bijušo kā matus līdz pašai galvas ādai. Skārletiskas vēsmas man uznākušas, ko lai saka.

Loģika, kura gan man tāda pakliba, šobrīd kviec kā histēriska cūku māte – ko tu dari, ko tu dari, Zane, dritvai kociņ, ko tu dari? Bet es cenšos neklausīties. Šķiroju pa kastēm papīrus, darba lietas un visu to personisko mantu gūzmu, kuru pa šiem gadiem biju kā midzenī savilkusi. Ik pa laikam mazliet apraudos, kad kāds tuvāks miklām acīm man pajautā – nu kā tu tā? Un ledusskapī dzesēju lepna šampanieša pudeli, kura tur jau kādu laiku gozējas – dienai, kad es pēdējo reizi aizvēršu sava tagadējā kabineta durvis, novēlēšu veiksmes tam nelielajam bariņam, kas strādājuši manā pakļautībā, došos mājās un droši vien paraudāšu visas nakts garumā par vēl vienu ciklu, kurš manā dzīvē noslēdzies un beigts.

Ir lūzums. Dzīve, kuru esmu dzīvojusi vairāk nekā piecus gadus, vairs nekad nebūs tāda, kāda bijusi. Esmu brutāli salauzusi rāmīti, kurš visu laiku mani šā tā ir saturējis (vai, pareizāk sakot, pie kura ļoti bieži pati esmu pēdējiem spēciņiem turējusies), tagad plūstu kā zaptūdens no apgāztas krūzes uz visām debespusēm. Visas zemenes pa gaisu.

Daudz domāju, kāpēc es to neizdarīju jau ātrāk, ja jau sen jutu – tā pa īstam pie šī darba mīlestība (vai vismaz traka aizrautība) mani nav saistījusi? Ja pa īstam es sevi nekad te neesmu redzējusi, drīzāk bieži esmu jutusies kā ciemos ienākusi. Jā. Varat trīsreiz minēt, kurš, līdztekus visiem citiem loģiskajiem vai ne tik loģiskajiem apsvērumiem, bija galvenais iemesls. Ha! Precētais krāniņš, kuru es, pilnīgi mazohistiskajā mīlestībā noslīkusi, baidījos pazaudēt; ja ne blakus, tad vismaz tuvumā just. Jo jau pirms gadiem, kad apdomāju iespējamās pārmaiņas profesionālajā jomā, bija brīdis, kad arī man tikai solīta kopdzīve, drosmīgi soļi un sarežģītas pārmaiņas, kuras viņš veiks. Ah, kāda klišeja! Ah, kāda aptaurētība!

Ir bail. Jo atkal jau esmu izfantzējusi scenārijus visās variācijās un sižeta sarežģījumu nokrāsās – gan to, ka šī labprātīgā atombumbas nomešanas performance būs sākums jaunam un daudz labākam manas dzīves posmam (arī profesionāli), gan to, ka man izdosies iedzīvināt “Pelnrušķītes” scenāriju, kuru pēcāk kādā “Ievas stāstu” numurā, piemēram, varētu stāstīt kā 21. gadsimta pasaku tām, kas vēl tic liktenīgai mīlai&co, gan pilnīgā fiasko variants, kurā es ar savu augstāko izglītību raudu krokodiļasaras Dānijas zemeņu vagā, atcerēdamās zelta laikus, kad uzkrāsotām skropstiņām un klabīgām kurpītēm, mapīti padusē pasitusi, tipināju uz darbu. Labi, atzīšos, ir viens vēl briesmīgāks scenārijs par jebkuru citu iespējamo – man nākas atteikties no visas ierastās sadzīves un piecdesmit gados es attopos, dzīvodama pie mammas, kolekcionēdama kaktusus podiņos, katru vakaru kā Svēto Apgaismi gaidīdama “Degpunktu”, indīgas žults pilna ganīdama pīles, piemēram, un sarunādamies ar daudzo izlasīto grāmatu varoņiem – saviem iedomu draugiem. Briesmas!

Nu jā. Tā šobrīd iet mūsmājās. Jautājums, kuru jau kādu laiku sevī dzirdu pieņemamies spēkā, skan tā – es esmu fantasmagoriska muļķe vai tomēr neticami drosmīga izsitēja Lara Krofta, kura beidzot ņēmusi likteni pie, atvainojos, riekstiem? Atbildēt uz to es laikam varēšu vien pēc gadiem. Tātad sākums. Jauns. 

Kas attiecas uz vīrietīšiem – šobrīd esmu absolūti imūna pret testosterona molekulām. Kaut kur kaut kas pa malām mudžinās un notiek, bet es sēniskā apātijā ļauju visam ritēt, cik nu ilgi Dieviņš būs devis tur kaut kam dvesmot. Nogurusi esmu no viņiem.

P.S. Taču pašu svarīgāko aizmirsu: šobrīd esmu atvērta visādiem piedāvājumiem (arī darba :D). Asprātīgiem, patīkamiem, respektabliem vīriešiem, kuriem galva nav vien dekoratīvs elements un kuri apmaldījušies laulības vai oficiāli nenoformētu attiecību rutīnas brikšņos, lūgums izlikties par beigtiem. Ar pārējiem gan tikšu galā. 😀

P.S.2 Ja pūriņā kāds iedvesmojošs stāsts šajā sakarā, ar kuru padalīties, arī nesūdzētos. 🙂 

Dalīties.

6 komentāru

  1. Es to izdarīju on

    Es to izdarīju apmēram pirms gada. Uzrakstīju atlūgumu darba vietā, kur pabiju 11 gadus, kur varbūt nemaksāja baisai daudz, bet stabili, turklāt, mana specifika īpaši nedeva kādam iespēju mani kontrolēt, pārbaudīt, utt. vispār varēju ērti tur čunčināties vēl gadus 11. Es nolēmu aiziet, visiem par pārsteigumu. Gājā pēcāk visādi, bet dzīva esmu un apmierināta arī. Teikt, ka badā miru nevaru, jo kaut kādā veidā nauda vienmēr pie manis atnāca un nāk 🙂 Un starp citu, nav jēga mesties jaunā darbā, pirms tiešām nezini, ko gribi darīt. Nu kaut kā tā. 🙂

  2. Zane Zane on

    Paldies par reaģēšanu uz manu aicinājumu padalīties pieredzē, jau domāju, ka bezcerīgs gadījums, ja neskaru tievēšanas tēmu! 🙂 Redz, notiek kaut kāds lūzums, vai ne? Vienkārši pienāk mirklis, kad saproti – nezini, kā vajag, bet to, ka nevajag tā, kā ir tagad, zini pavisam noteikti. Par mešanos jaunā darbā – es pat jau zinu, tieši ko es gribētu darīt. Pagaidām tikai nepietiek apņēmības un drosmes cirsties cauri džungļiem uz kāroto. Vēl jāievelk elpa un jānoskaita līdz desmit, lai tā pa īstam aptvertu, kas tagad vispār ar mani notiks. 🙂

  3. Izlasīju Tavu stāstu un man smaaids līdz ausīm! <br>Kādreiz dzīvoju un strādāju dižpilsētā, labā darbā, ar liiielu algu. Darbs nebija atbildīgs, bet nu šeptēties varēju un krīzes laikā dzīvoju cepuri kuldama! <br>Un tad..Nezinu, apnika priekšnieka brēcieni, bezjēdzīgās darbības, kas atkārtojās ik dienas, smirdīgs tramvajs, kašķīgi cilvēki. Uzrakstīju atlūgumu un 2012.gada 1.jūnijā pārvācos uz laukiem. Nezināju ne to, kur dzīvošu, ne ko ēdīšu, ne kur strādāšu..<br>Nu bez stresa viss nokārtojā,dzīvoju Ventas malā, elpoju svaigu gaisu, strādāju foršu darbu, paēdusi esmu :)<br>Joprojām nezinu, vai tiešām man viss bija līdz brošai, kā tautā saka, bet nu dižpilsētā neesmu bijusi, tikai līdz lidostai, lai ceļotu tālāk 🙂

  4. Nu, redzi!? Pārmaiņas IR! Un, domāju, ka turpinājums būs daudzsološs, turi snīpi augstu gaisā! 🙂 (Tikai nepazūdi kaut kur neceļos :p)

  5. Pārmaiņas vienmēr ir uz labu vai, ja ne uz labu, tad uz jaunu mācību noteikti. ;)<br><br>Katrā ziņā veiksmīgi tev atrast un rast jaunu nodarbošanos!

Atstāt Ziņu