Tovakar sniegs krita lielām, gausām pārslām. Logi gaiši mirdzēja. Tikko no krāsns izvilktu pīrāgu smarža, cepetis kanēļa mērcē, svecīšu liesmas eglītē, smiekli. Parka taciņas aizvijās laternu apmirdzētas. Pašā tālākajā stūrī uz soliņa sēdēja Frīdis un Frīda.
Frīda klusi šņukstēja. Frīdis mierinot glaudīja viņas roku. Kas īsti bija nogājis greizi? Viss taču bija tik labi izdomāts. Pie tam ik gadu viss notika pēc ierastā scenārija. Viņi abi bija pilnīgi pārliecināti, ka arī šoreiz visam vajadzēja noritēt kā pa diedziņu, jo viņi taču bija izdarījuši visu nepieciešamo, lai tas tā būtu.
Visa gada garumā, kā jau ik gadu, Frīdis un Frīda cītīgi bija izpētījis ik reklāmas bukletu, ko kāda izpalīdzīga roka iemeta viņu pelēkajā pastkastē, uz kuras Frīda pati bija uzrakstījusi – Gnīdiņi. Frīdis kā ierasts rūpējās par šampanieti, bet Frīda par saldumiem. Ik gadu viņi iepirka 10 pudeles šampanieša un 10 kārbas konfekšu, tieši tik draugus viņi ik gadu apciemoja Vecgada vakarā. Un ne jau kaut kādu “Sovetskoje zolotoje”, vai kā tur sauca to suslu, ko ik gadu pirms Jaungada svinībām pa lēto varēja nopirkt katrā bodē. Gnīdiņi bija taupīgi, bet nebija vulgāri dāvanu izvēlē. Protams, modei pakaļ viņi arī neskrēja, bet iepērkoties vienmēr tika ievēroti vairāki kritēriji:
1) Parasti veikalā noskatītās dāvanas cena nebija mazāka par 5Ls
2) Pērkot preci par akcijas cenu, tā nedrīkstēja maksāt vairāk kā 3Ls
Tie bija nosacījumi, kurus Gnīdiņi ievēroja ļoti stingri. Tas ļāva gan ieplānot dāvanām iztērējamo budžetu, gan ietaupīt. Parasti gan ar ietaupīšanu vairāk veicā Frīdai. Bija gadi, kad viņa no paredzētā budžeta saldumiem bija iztērējusi tikai pusi. Frīda vienmēr zināja kā un kur ietaupīt. Un tieši šī viņas īpašība Frīdim patika vislabāk. Jau tad, kad Frīda bija pieteikusies pie viņa darbā, pār viņu, kā zibens saulainā dienā nāca apjausma, ka šī meitene prot apietis ar naudu. Un viņš nebija kļūdījies, jo iepriekšējā darbiniece, tā kuras vietā bija pieņemta Frīda, Frīdim bija izmaksājusi vismaz 2 reizes vairāk. Citas dāmas, pēc algas paaugstinājuma saņemšanas parasti metās uz skaistumkopšanas salonie, uzlika mākslīgos nagus, mainīja frizūru. Pašas vairs nemācēja ne nagus nogriez, ne uzacis izraustī, ne spalvas no kājām nodzīt. Pilnīgi riebās noskatīties, kā daža laba vienkārši izgrūda naudu par lupatām un dažādiem grabuļiem. Frīda pēc algas paaugstinājuma nemaz nemainījās, ja neskaita, k bija aiznesusi pie šuvējas pāršūt dažus no vecajiem apģērba gabaliem. Bija gan jāatzīst, ka tie bija šūti no kvalitatīva auduma, jo kaut kādas lupatas pēc pāršūšanas arī izskatītos pēc lupatām. Bet Frīda vienmēr izskatījās nevainojami. Vismaz Frīdim tā likās un liekas vēlaizvien. Tieši Frīda bija tā, kas viņu cerēšanās laikā atteicās no tradicionālo ziedu saņemšanas un kino apmeklējuma vietā piedāvāja iecerēto filmu noskatīties mājās pie viņas. Tieši Frīda uzstāja, ka tikai jāsarakstās, bez visām tām ēverģēlībām un naudas izdošanām, kas parasti notiek kāzās. Viņi taču bija ietaupījuši veselu bagātību. Tas nekas, ka draugi un radi pēc tam pusgadu rādīja sapīkušu ģīmi. Un tieši Frīda bija tā, kas ierosināja pirmo Vecgada apgaitu.
Lai mazinātu draugu sapīkumu par neielūgšanu kāzās, Frīda pirms 5 gadiem ierosināja Vecgada vakarā visus apstaigāt ar šampanieti un saldumiem. Toreiz pārsteigums bija izdevies un neviens nepalika īdzīgs. Tikai dažas dienas vēlāk, veicot gada budžeta kopsavilkumu, Frīdis konstatēja, ka šoreiz viņi bija izdevuši par pusi mazāk naudas kā ierasti, kad rīkoja tradicionālās svinības pie sevis mājās. Principā bija tik pat jautri, tikai sirdi sildīja doma, ka par mielastu un izklaidēm bija rūpējies kāds cits. Nē, nē Frīdis un Frīda nebija skopuļi, un izmantotāji arī nē. Viņi bija iepriecinājuši visus draugus un nevienam nebija iemesla apvainoties, ka kāds ir piemirsts. Toreiz Frīdis un Frīda nolēma, ka arī citus gadus Jauno gadu sagaidīs tieši šādā veidā.
Dažas dienas vēlāk, kad Frīda pukojās par reklāmas avīzēm ar kurām ik dienas tiek pārbāzta viņu pastkaste, Frīdim radās pavisam ģeniāla ideja. Kādēļ dāvanas draugiem iegādāties pēdējā brīdī un steigā? Gudri cilvēki to dara savlaicīgi un ietaupot naudu. Kopš tās dienas Gnīdiņi rūpīgi izstudēja ik reklāmas avīzi, ik lapiņu par veikalos notiekošajām akcijām. Reizēm viņi pat iekrita azartā cenšoties atrast nedēļas izdevīgāko piedāvājumu, sacenšoties, kurš no viņiem bijis acīgāks. Līdz Vecgada pēdējai dienai bija vismaz vēl 2 mēneši, bet Frīdim un Frīdai dāvanas jau bija sasaiņotas.
Mēnesi iepriekš viņi draugiem stāstīja, ka Jauno gadu sagaidīs pie radiem laukos. Un tad Vecgada vakarā viņi visiem sagādāja pārsteigumu, ierodoties pie katra apkrāvušies ar dāvanām kā tādi Salaveči. Viņi apciemoja visus, gan Kaktiņus, gan Benķīšus, gan īdzīgos Krenķīšus, protams, arī Stabiņus, Liepiņus, Buciņus un Līcīšus, neaizmirsa ne Lazdiņus, ne Vatiņus, ne vienmēr jautros Lampiņus. Pats labākais bija tas, ka šis plāns nevainojami bija darbojies visus nākamos 3 gadus. Un visi vienmēr bija apmierināti. Šad tad gan kāds izmeta joku par appelējušam konfektēm un skābu šampanieti, bet tas jau bija tikai joks.
Tikai šogad, nez kādēļ, visi kā viens gribēja nākt ciemos pie viņiem. Tomēr Gnīdiņi palika pie sava. Un attaisnojumam Frīda atrada Bertas tanti, kura noteikti jāpaciemo.Un viņi taču nemeloja un Vecgada dienu iesāka ar Bertas tantes apciemojumu. sabučoja veciņu uz abiem vaigiem un novēlēja laimīgu Jauno gadu. Ilgi gan viņi tur nesabija, jo vajadzēja taču gatavoties Lielajam vakara iznācienam.
Septiņos Gnīdiņi bija gatavi doties ceļā. Frīda todien bija īpaši skaista. Mugurā viņai bija jaunā kleita, ko viņa ļoti lēti bija iegādājusies rudens izpārdošanu laikā. Un kleita tiešām bija lieliska, ne jau šāda tāda. Frīdis nevarēja vien beigt apbrīnot Frīdas prasmi vienmēr lēti iegādāties tiešām izcilas lietas. Frīda vienkārši staroja. Viņa burtiski dega vēlmē parādīt draudzenēm savu jauno ietērpu. Un viņa alka pēc viņu skaudīgajiem skatieniem. Jo reti kurai no viņam bija tāda figūra kā Frīdai. Visas kā viena bija izplūdušas pēc vairrākkārtējas bērnu dzemdēšanas. Frīdai un Frīdim bērnu nebija, pagaidām bērnu gādāt nebija izdevīgi. Bet bērns, vismaz viens Gnīdiņiem būs, kad laiki būs citi.
Tā nu Gnīdiņi bija devušies ceļā. Pirmos viņi nolēmā apciemot tālākos draugus – Stabiņus. Apciemot tālākos pirmos bija izdevīgāk, jo aizbraucot uz tālāko punktu, pēc tam ar kājām varēja doties māju virzienā, apciemojot pārējos. Tādejādi tika ietaupīts uz sabiedriskā transporta biļešu rēķina. Liels bija Gnīdiņu pārsteigums, kad viņi konstatēja, ka sabiedriskais transports šajā dienā bija bez maksas. Frīdis un Frīda nopriecājās un devās pie Stabiņiem. Tikai viņiem par lielu pārsteigumu, pēc vairrākkārtējas zvanīšanas pie durvīm neviens nebija atvēris. Tādas pašas aizslēgtas durvis un tumši logi viņus bija sagaidījuši pie Kaktiņiem, Lampiņie, Krenķīšiem un visiem pārējiem. Neviena nebija mājās.
Ar katru nākamās, mājas apmeklējumu un velto zvanīšanu pie durvīm Frīdas acīs pazuda priekas spīdums. Frīdim sala kājas, jo zābaki sniega žļurgā bija kļuvuši pavisam slapji. Vēders kurkstēja. Lūpas bija sausas. Slāpa. Nesamais likās ellīgi smags. Pēc zvanīšanas pie pēdējām durvīm, Frīda bija sākusi sņukstēt, un Frīdis bija aizvedis viņu līdz tuvējam parkam.
Svaigi ceptu pīrāgu smarža, brīnumsvecītes eglītē, smiekli, dejas, prezidenta runa. Pulkstens sit 12.00, ielās skūpstas un apkamjas svešinieki un draugi, gaiss sprakšķ no krāsainām raķetēm. Parkā uz soliņa sēž Frīdis un Frīda. Mēli čokurā sarāvis skābs šampanietis, bet arī tas nespēj nomākt iepelējušu konfekšu rūgto garšu.
Parks. Laternu izgaismotas takas un taciņas. Uz soliņa Frīdis un Frīda.Garām aizlīgo grīļīgs stāvs. Tad tas apcērtas uz rinķi un Frīdai un Frīdim tiek veltīts smaids, kas kādā kautiņā pazaudējis pāris zobus. Laimīgu Jauno gadu, mīlīši!
