Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

Lai tas būtu laimīgs

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Sēžu pie loga. Aizkari līdz galam vaļā. Gaisma. Ikkatrā centimetrā un kaktā. Pat ar visu to, ka pa logu redzu – pēcpusdienas pieglaudīgajā krēslā zāle zaļa un zeme, zvirbuļu nasko kājeļu nopēdota, dubļos. Nu jā – un glāze mana pēdējā laikā ļoti iecienītā rose vīna. Lai mēle raisās un pirksti lokanāki. Un lai mazliet dramatisma. Tik, cik pašai.

Jā, tik ļoti daudz kā. No reibinošiem smiekliem līdz smacējoši sāļām asarām. No apziņas, ka mana personiskā matemātika no dalīšana(ā)s un atņemšanas darbībām evolucionējusi līdz vienkāršām (bet sirdi tik ļoti sildošām) saskaitīšanas un reizināšanas darbībām un tad atkal – viss tāds pilnīgi bēdīgs -1. Uz soliņa, gaismiņām draiski plivinot raibās kleitas pilsētas eglē, mana sirds kā piparkūka ar vienu nesaudzīgu kraukšķi tika pārlauzta uz pusēm. Atkal. Pirmā Advente. Kad tas gaišums un cilvēkmīlestība, un piedošana, ziniet. Bet es atkal piecēlos. Jo es piekrītu savam mīļajam Višņevskim, kurš teicis, ka no visa, kas ir mūžīgs, visīsākais laiks atvēlēts mīlestībai. Pa īstam skaistās lietas nevar paturēt mūžīgi. Vienmēr tādas pašas, es domāju. Tās nekontrolējami transformējas un pārveidojas citādākās, dažreiz labākās, dažreiz sliktākās, bet viennozīmīgi atšķirīgās lietās. Tik skaisti (vai neskaisti), kā šobrīd, vairs nebūs nekad. Tomēr tā, manuprāt, ir viena no lielajām dzīves burvībām. Un tā ir liela māksla – prast aiziet skaistākajā brīdī. Kuru es vēl joprojām mācos.

Kad es pirms mazliet vairāk nekā nedēļās atkal ieelpoju Rīgas gaisu, likās, ka tūlīt, tūlīt iekšēji šausies emociju salūti un sajūtu katarses izvagos dvēseli. Nesagaidīju. Jā, pāris asaru nopaukšķēja, kad smaidoša ar paātrinājumu ielēkšoju draudzenes gaidošajā apskāvienā. Tāds prieciņš, mīļums un siltums, savus tuvos satiekot, bet ne milimetra vairāk. Jo laikam es tagad esmu cita. Pēc vairāk nekā pusgada prom…Pat īsti nezinu, ko vairs saukt par savām mājām. Kā tāds no ligzdas izmests putna bērns, ne īsti lidošanai, ne zemes dzīvei piederīgs. Bet tas absolūti nav nolemtības un skumju pilns secinājums. Vien smaidīga apziņa, ka mani spārni tomēr paredzēti vēl citiem lidojumiem. Varbūt pat daudziem.

Un tad tie Viņi, kuri sagaidīja, ne lūgti, ne aicināti. Sēdēju uz savas (tik svešas kļuvušās!) guļamistabas grīdas, vienā vāzē sarkanas rozes, otrā manas mīļās lilijas un tad vēl tas mājas vīns ledusskapī. Paša pasludinātas īpašumtiesības, bailes pieskarties un nekaunīga koķetērija. Manas trīs izvēles. Un viss, ko es, starp miljons svecēm apsēdusies, secināju, ir – man tā īsti negribas nevienu no šīm iespējām. Var jau būt, ka tā pie sevis ir domājušas visas tās daudzās sievietes, kuras tā arī pavadījušas dzīvi rūgtā vientulībā un spīvā netaisnības sajūtā, bet es nevaru sevi piespiest. Laikam vēl nejūtos tik izmisusi. Galu galā… Dažu stundu lidojuma attālumā ir nesenais mans neirobiologs. Kurš visu nakti man runāja franciski kā pēc pasūtījuma un kuru es gribu iepazīt. Pagaidām gan tikai viņa stāstos par gēnu uzbūvi, nervu impulsiem un melnbaltā kino ieteikumiem (jo iecienītās filmas reizēm pasaka ļoooti daudz!). Kas vēlāk… To zina tikai spriganā 2015. kada Kaza. Un tie stāsti, kas iekrājušies. Un tie, kuri vēl būs. Uh! 🙂

Gads ir balts no abiem galiem, bet pa vidu..Pa vidu viss varavīksnēs. Laimīgu, mīļās meitenes!

Dalīties.

Atstāt Ziņu