Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Labs vakars

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Nekas jauns manā dzīvē nenotiek. Plauktos rindojās svaigi aizvākotās burkas un burciņas, aiz loga plikšķina lietus, kaķis samīlējies kaut kādā aizdomīgā mušā un visu laiku dzenā to pa māju – mēģina iedraudzēties. Muša draudzēties kategoriski nevēlās un nav pierunājama, tai sakarā mājā tiek gāztas mēbeles, putekļi un spalvas iet pa gaisu. Bet visumā tāds rudenīgs noskaņojums.

Līdz ar to arī organisms ne cepts, ne vārīts un dziļās pārdomās, sāk visādi izrādīties – pāris reizes nošķaudījās, tad iemēģināja to joku ar puņķošanos un nu man jau liekas, ka vairs neesmu silta, bet jau tāda, ka iekarsusi. A ko es? (lepni) Es pretojos. Sapņoju par veselīgu dzīves veidu, sakārtotu valsti un visādiem patīkamiem sievišķīgiem nieciņiem. Un ja labi padomā, tad viss šai dzīvē ir pakļauts kaut kādām dīvainām likumsakarībām.

Kaut vai tas, ka piedzimu kādā reiz fantastiskā pilsētā, nu laimējās, bet tad, no manis neatkarīgu apstākļu dēļ, to nomainīju pret citu. Un kas tagad? Tagad šīs pilsētas vairs NAV! Kaut kas jau uz tās kartes, protams, ir, bet tagad to visu sauc savādāk.

Tad atmetīsim pāri desmitus gadu, kad sāku strādāt pirmā darba vietā. Nu darbiņš ne no vieglajiem, bet sirdī iekrita, kā viss, ko mēs saucam par savu pirmo. Pēc dažiem gadiem aizgāju, un kas tagad? Tagad šī uzņēmuma vairs NAV! Nesen braucu garām, kaut kas jau tai cehā spīdina gaismas, bet to jau sen sauc savādāk.

Darbiņu nomainīju uz sadzīves pakalpojumos pavadītiem gadiem. Patika vienreizēji, bet gribējās vairāk skanošā, vienkārši auga vajadzības. Aizgāju. Kopš tās dienas, nepagāja pat gads, kad kāds tur augšā nolēma, ka valstij nav vajadzīgi sadzīves pakalpojumi un nu vai kāds maz atceras, cik sen to vairs NAV.

Liela rubļa pelnīšanai tika noskatīts kāds pārtikas ražošanas uzņēmums. Nu cik tas rublis bija liels grūti spriest, bet pienāca kāda diena, kad valstī uznāca tā samazināšanas tūre, nu mazināja visus palabi pa kreisi un kas rezultātā, vēl pāris gadu un šie bija spiesti uzsist gaisā visus savus aktīvus un nu vairs tās NAV. Nē nu, protams, kaut kas tur ir, bet tagad to visu sauc savādāk.

Jautāsiet, kāpēc, es par to visu? Teiksim, saliekot visus par un pret, man liekas, ka tagad tiek apdraudēta Valsts. Un pēc manas pieredzes, kaut kas jau uz tās kartes, protams, būs, bet to visu sauks savādāk…

Protams, salīdzinot ar Pasaules globālām problēmām, nekas būtisks ar mani nav noticis. Nu ja, rudens, vakaros vēsi un drīz vairs nevarēs gulēt pie atvērta loga, pēc pāris mēnešiem būs skaidrs, vai būs darbs vai nebūs. A kam tagad viegli? Un šis te, ka patiesība vienmēr uzvar arī klaji meli, vispirms, katram ir sava patiesība, tāpēc visas vienkārši nevar uzvarēt, vai ne? Un rīt atkal uz darbu, kur pusducis jauku dāmu noteikti atradīs pāris minūtes pārdomām par tautas sūro likteni, kā tai piektdienā:

-Vai jums neliekas, ka kāds grib metodiski iznīcināt tautu?
-Domā, ka kādam tas rūp? Kādu tautu? Tu domā, ka pēc desmit gadiem te būs kāda tauta?
-Tur taču teica, ka ziepes vismaz uz 20 gadiem. Tātad valdība rēķinās, ka 20 gadus tauta vēl dzīvos. Tas priecē, vai ne? Ko jūs par to ekonomiku, a globāla sasilšana! Nemaz tik ilgi nebūs jāgaida, vakar skatījāties, tur polu rādīja.
-Kādu polu?
-Nav svarīgi, galvenais, ka tur tas, kam bija jānokūst desmit gados ir nokusis pa vienu. Es pat dzirdēju, ka tagad poli mainoties!
-Tad jau te būs Āfrika, vismaz sasildīsimies.
-Nepaspēs sasildīties – noslīksi jo sākumā ledāji izkusīs.
-Vispār es uz eiro nepaļautos, dolāri tie rullē. Galu galā ja Amerika nekad visa nenoslīks – zeme apaļa – viņai viens gals vienmēr paliks sauss, un tas gals lieto dolārus. Tātad – dolārs mūžīgs!
-Ar tādu ekonomiku, nevarēs uz beigām zārku atļauties! Tu zini cik tagad tā kaste maksā?!!
-Nezinu, bet zinu, ka noteikti vajag izvēlēties „dabai draudzīgu” zārku! Un uz vāka zaļo lapu lai uzlīmē, lai visi zina, ka tu biji par sakārtotu valsti…

Tā, lūk. Vakars iet uz beigām. Rīt pirmdiena. Ieliku skapī kārtējās burciņas, šoreiz ar brūkleņu želeju. Kaķis pierunāja to nolāpīto mušu uz draudzību, bet beigās sašķobīja ģīmi, izspļāva to koridora vidū un aiztenterēja uz guļamistabu, kur ir ērta palodze, var skumji skatīties uz pilnmēnesi, sapņot par to vasaras taureni, kas reiz bija ielidojis pa logu, kavēties pārdomās ar mušu mānīgo dabu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu