Kurš dzīvnieks raksturo tavu apetīti?

Mēs, sievietes, dažkārt mēdzam būt ļoti krāšņas epitetos, ko veltām saviem ēšanas paradumiem, svaram un formām. Mēs kļūstam par „kāmīšiem”, ja mums ir nepieciešams kaut ko nemitīgi gremot. Mēs esam „cūkas”, ja ēdam daudz un īpaši nešķirojam, ko liekam mutē. Ja pēc tā visa mēs esam uzbarojušās, mēs kļūstam „resnas kā govis”, vai sākam līdzināties mazkustīgiem „nīlzirgiem”. Dzirdēti ir daudz un dažādi salīdzinājumi. Šonedēļ no draudzenes, kura izmēģina jaunu svara normalizēšanas metodi, dzirdēju vēl vienu variantu – „izsalkums tāds pats zilonis kā iepriekš”.

Mani tas sasmīdināja: „Tev viņš (lasi – izsalkums) saistās ar ziloni?”

„Nu manējais izsalkums ir tāds liels kā zilonis, kas iet pāri līķiem pēc barības,” viņa smejas.

„Man atkal reizēm, kad uznāk pamatīgs izsalkums, šķiet, ka iekšā pantēra ārdās – tāda neganta un impulsīva, gatava uzklupt jebkuram šķīvim,” es viņai saku.

Gribi negribi jāsāk smieties. Bet, ja tā padomā, vai tiešām nav tā, ka mūsu izsalkumu vai ēšanas paradumus ļoti labi raksturo īpašības, kādas piemīt dzīvniekam, ar kuru mēs tos salīdzinām? Manā gadījumā tas strādā, jo es vienreiz impulsīvi varu norauties, panašķoties, pārēsties, jo gribas, vai ir vienkārši ļoti garšīgi, un tad ilgi pārtikt no „uzēstā” un vairs nenorauties. Nu gluži kā pantēra, kurai kāds laiciņš jāpavada mierā, lai sagremotu nesen notverto medījumu. Savukārt zilonis man šķiet tāds liels, lempīgs, kas iet ar savu „vēju”, tāpēc tam grūti stāties ceļā. Un tā arī izsalkums vai apetīte, kas tiek salīdzināta ar ziloni, sāk šķist milzīga, ko apstādināt ir praktiski neiespējami. Drīzāk – jāpamielojas, lai tikai „zilonis” mierīgs!

Ar kuru dzīvnieku tu varētu salīdzināt savu izsalkumu?