Rīts sākās ar pārdomām…
Kaut kā sasodīti savāda ir tā dzīve – tev liekas, ka esi dabūjis visu, par ko esi sapņojis, tu lec ārā no biksēm aiz prieka, bet tad kaut kas ņem un šo prieku aptumšo… un dažreiz pat ne notikumi, bet vienkārši apstākļi, emocijas…
Un tad ir laiks aizdomāties, vai man tiešām vajag to, kas man ir? Nē, protams, ka vajag, tikai, cik ļoti vajag?
Es īsti nesaprotu savas emocijas šorīt… it kā kopš vakardienas, globāli, nekas nav mainījies, bet tik un tā ir sajūta, ka varētu ieritināties stūrītī un paraudāt… gribās vienkārši aizmukt uz pāris dienām… izslēgt telefonu un pazust…
3 komentāru
Varbūt tās ir vienkārši garastāvokļa svārstības? Vai tev šādas pārdomas ir raksturīgas. Varbūt hormoni trako?
tāds jautājums man skan – bieži…….Kad nekas netrūkst, kad viss ir pilniem klēpjiem, kad ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tad noteikti iestājas tukšums un jautājums,KO TAD ĪSTI VAJAGA?????? TEV ir viss, lai visi tā varētu dzīvot un starot, bet Tu nezini ko vēl gribi……..Ik mirkli skan tāds jautājums man galvā. Tad apstājos un saku sev, klusē un nepuksti, bet izbaudi visu kas tev ir! Bet ir brīži, ka tomēr nelīdz arī tas. TAD KAS TAS IR?????
Tas ir tik sarežģīti vienkārši – tev nav tā, pēc kā ilgojies, tu vēl neesi to sapratusi, ko īsti vēlies, īstenībā, ko vēlies….to, kas aiz septiņām atslēgām……smagi un saprotami, ne velti saka, baidies no savām vēlmēm, tās var piepildīties…..