Kaut kad sen sen atpakaļ stāstīju tev – es dievinu kalnus, lai gan neesmu tajos bijusi!
Labākais, ko šobrīd varu darīt, ir aizmirst par saviem nesasniedzamajiem sapņiem – tieši tā, kā ar tām kalnu virsotnēm! Tā būs labāk visiem. Arī man. Un nebūs vairs tās vilšanās sajūtas!
Zini – ir brīži, kad gribu tev ko sacīt – bet – vai tev to vajag? Un tad es izvēlos klusēt. Tajā klusumā ir sava burvestība. Tajā esam mēs. Mūsu domas ir ar mums. Es nezinu, par ko domā tobrīd tu, varbūt domā, ka zini, ko domāju es! Tās ir tās realitātes, par ko tev todien teicu – tās, kuras katram ir savas.
Vienīgais, ko šobrīd, nu jau stāvot ar kājām uz planētas – ZEME – varu sacīt droši, man tevis ļoti pietrūkst. Taču vienalga –paldies, ka esi bijis! Paldies, ka turēji manu roku tad, kad man tas bija nepieciešams, paldies, ka neatgrūdi. Esmu pārliecināta – viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek, tieši tajā brīdī, kad jānotiek. Nevienu minūti nekas nav bijis tāpat vien – bez mērķa un jēgas.
Tu esi manas lielās pārmaiņas sevī. Kas tev esmu es? Tas jāzina tev.
Vai esi kādreiz lasījis Mazo princi, par to pieradināto lapsu un rudzu laukiem?
Tagad zinu, ar ko asociēsies man, zinu kas būs tas, kas man vienmēr atgādinās par tevi! Tā ir tā daļa, kas pieder tikai man, to neviens nevar izdzēst. Atmiņas, kuras vienmēr būs tikai manas.
Es droši vien tā pa īstam nekad tev neatzīšos, jo baidos. Jo sāp.
Man sāp arī tavs klusums! Tu jau neko nesolīji.
