Sveika!
Manuprāt, tas ir tikai likumsakarīgi, ka gada plaukstošākajā mēnesī, kad pumpuri pārvērtušies sulīgās lapās un pievārtēs spulgo dzeltenās pienenes un jau smaržo pirmie ceriņziedi, mēs godinām Mātes. Sievietes piedzimšana par māti ir vesels process, gluži kā augam uzbriedināt pumpuru, kas velāk pārtop par ziedu.
Godināsim un priecāsimies par mums, sievietēm, dāvāto iespēju un misiju RADĪT. Radīt jaunu dzīvību, iznēsāt to pašām savā klēpī, izauklēt savās rokās un piedzīvot neizmērojamās mīlestības jūtas.
Godināsim savas mammas, vecmāmiņas, paldies viņām, ka mēs vispār šeit esam. Paldies par dotajām mācībām- gan par skaistajām un mīļajām, gan arī par skarbajām un grūtajām. Viss kopā veidojis mūs – meitas, jaunās sievietes un mammas, tieši tādas, kādas esam un topam.
Portālā, sagaidot Mātes dienu, runājam ar vecmāti Dinu Cepli par to, kurā brīdī sieviete pārtop par māti šī vārda dziļākajā būtībā: “Mammas piedzimšana ir ilgāka par pašu dzemdību procesu. Tā nebeidzas ar bērna piedzimšanu. Paiet vismaz trīs gadi pēc pašām dzemdībām, kad sieviete ir piedzimusi kā mamma. Tas nav tā: Klik, esmu piedzemdējusi, tātad esmu piedzimusi par mammu!”
Atceros savas sajūtas pēc dzemdībām. Es pilnīgi fiziski izjutu, kā manī ieplūst kaut kas jauns, spēcīgs un mūžīgs. Turklāt nevis no ārpuses, šis spēks bija manī jau iekšā, tikai dzemdības atvēra tādu kā akas vāku un ļāva tam brīvi plūst. Tā enerģija ir tik netverama, grūti vārdos aprakstāma. Biju it kā es pati, bet vienlaikus pilnīgi mainījusies. Un šī “apskaidrība” vai, kā es to saucu, sava veida iniciācija, tiešām notika īsā mirklī. Kaut kas spēcīgs tika parauts vaļā, bet nu sākās ilgais un ne vienmēr tik vieglais ceļš, lai šo “kaut ko” pieņemtu, sajustu un izprastu.
Pirmās naktis pēc bērna dzimšanas es sliktu gulēju- daudz domāju par to, kā citas sievietes smagos un grūtos apstākļos dzemdējušas, auklējušas savus bērniņus, atcerējos par kādreiz lasītajām kara laika šausmām, murgoju, pat raudāju, jo tagad, kad pašai blakus elpoja maza dzīvībiņa, viss kādreiz dzirdētais un lasītais sāpēja līdz dvēseles dziļumiem. Manī ar joni modās mātes jūtas, tik spēcīgas, ka sākumā tās grūti bija savaldīt. Ik pa pusstundai uztrūkos augšā, lai pataustītu, vai mazais elpo un viņam ir silti. Bieži, raugoties uz mazuli, mani pārņēma milzīgi mīlestības uzplūdi, no laimes apraudājos.
Pēc tam sākās pāris mēnešus grūts posms, kurā salāgojās mani iepriekš izveidotie priekšstati un gaidas ar realitāti. Jā, man vajadzēja laiku, lai aprastu ar domu, ka nebūšu nekāda supermamma, kas spēj vienlaikus auklēt bērniņu un vēl apdarīt simt un vienu darbu. Sākumā bija vilšanās sevī, arī nelielas dusmas uz mazuli, kurš nemitīgi pieprasīja mammas klātbūtni.
Es pilnīgi piekrītu vecmātei Dinai, par māti nepiedzimstam vienā dienā, es joprojām topu, augu un veidojos. Katru dienu mācos, arī kļūdos. Vislielākais skolotājs manā tapšanā par māti ir pašas bērns. Sākot jau ar visiem tik zināmo patiesību, ka bērni mācās no vecākiem, tos kopējot, un ja vēlies audzināt bērnu, audzini pats sevi.
Meitiņa man palīdzējusi atkal saskatīt pašas īpašākās, svarīgākās un skaistākās lietas, vērot un baudīt nesteidzoties. Tā mēs varam kopā ar viņu pusstundu sēdēt pie puķu dobes, lai skatītos, kā “bites ņammā medutiņu” vai stundu mētāt akmentiņus Daugavā. Galu galā – kur tad ir jāsteidzas un jāskrien? Viņa izaugs un tad mana lielākā vēlme būs, lai viņai priekš manis būtu stunda laika, ko mēs kopā izbaudītu, nesteidzoties prom viena no otras. To arī es novēlu šajā Māmiņdienā pati sev un visām jums – izbaudīt no sirds kopābūšanas brīžus ar saviem bērniem un mammām. Brīžos, kad esiet kopā, esiet klāt pa īstam!
Lai Tev sirsnīga Māmiņdiena!
