Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss

Jo tur dziļi iekšā vēl ir ogles…

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Šorīt pamodos no sapņa Minhenes viesnīcā. Asaras straumītēm bira pār vaigiem kā pupas… Slikts sapnis, varētu nevērīgi noteikt, ja vien neatcerētos pēdējos sapņa kadrus. Taču atceros tos spilgti. Pa durvīm iziet pāris cilvēki, kuri aizver durvis manā acu priekšā. Un viņi to izdara skatoties man tieši acīs, un tajās ir nolasāmas sāpīgas skumjas. Kāpēc tā? Kāpēc? Kāpēc no manis aiziet? Es taču cenšos… Es patiešām cenšos… Vai tiešām viņi to neredz?

Un tad es tā pamodusies 30 minūtes pirms modinātāja domāju, ka šis sapnis patiesībā nebija par tiem cilvēkiem, kuri no manis aizgāja, tas bija par to, ka arī es pati esmu aizvērusi sev durvis… Ka arī man pašai nav interesanti. Ka viss tas, ko daru, un daru es daudz, patiesībā ir tāda svarīguma, nopietno lietu darīšanas imitēšana, kas tikai apēd manu enerģiju un mani sasaista, neatstājot vietu domāšanai un saprašanai, vai tas maz ir tas, ko es vēlos, vai tas maz ir tas, kas man ir vajadzīgs un derīgs?

Bet ar nepatīkamo sapni jau nepietiek. Dienas gaitā internetā izlasu uzsaukumu uzrakstīt eseju par tēmu “es=uguns” un asaras atkal nelūgtas sariešas acīs… Kāda vēl uguns? Varbūt, varbūt tur dziļi iekšā joprojām ir ogles, bet tās smacē visas tās neskaitāmās nebūtiskā kārtas… Smacējošās, taču mānīgo drošības sajūtu dodošās nebūtiskā kārtas. Kārtas, kas rada ilūziju par to, ka kaut kas jau tajā dzīvītē notiek. Bet, ak, kā gribas. Patiešām gribas uguni. Tādu īstu, nepieradinātu, spēcīgu, neviena cita, bet galvenokārt jau sevi pašas neierobežotu uguni.

Un ziniet, kas ir tas skumjākais, es saprotu, ka neviens cits jau man to krāšņo ugunskuru nekurs. Tās oglītes jau būs jāsabaksta pašai. Bet no kura gala, lai sāk? Jo šķiet, ka jāmaina ir viss, bet viss… tas ir tik daudz, ka pārņem bezspēcība. Un tā paiet vēl viena diena oglītes nesabakstot…

Dalīties.

Atstāt Ziņu