Šobrīd mūsu dāmu grāmatu klubiņā lasām Paulu Koelju grāmatu ‘Portobello ragana’. Lielākā daļa no mums bija lasījušas vien viņa populārāko grāmatu ‘Alķīmiķis’, tādēļ nolēmām iepazīties nedaudz vairāk ar viņa darbiem.
‘Portobello ragana’ kā jau citi Koelju darbi pārpilna ar citātiem un domu graudiem, un, ar vienu no tiem es gribu ar jums padalīties. Varbūt arī jūsos tas raisīs pārdomas.
Vakar vakarā izlasīju un joprojām ik pa brīdim par to iedomājos:
“Kad mēs, sievietes, meklējam dzīves jēgu vai izziņas ceļu, mēs vienmēr pielīdzinām sevi vienam no četriem klasiskajiem arhetipiem.
Jaunava (es nerunāju par dzimumattiecībām) ir tā, kuras meklējumi balstās uz pilnīgu neatkarību, un visu, ko viņa iemācās, nodrošina spēja vienai stāties pretī izaicinājumiem.
Mocekle iepazīst sevi caur sāpēm, atdošanos un ciešanām.
Svētā savas dzīves patieso jēgu atrod visaptverošā mīlestībā, spējā dot, neņemot pretī neko.
Savukārt Ragana apliecina savu eksistenci, meklējot pilnīgu un neierobežotu baudu.”
/P.Koelju ‘Portobello ragana’, 23.lpp/
Man pazīstamo sieviešu lokā atpazīstu gan Jaunavu, gan Svēto, gan Raganu, un diemžēl – vairākas Mocekles. Nē, es neticu, ka mūs visas var sadalīt tik vienkārši četros tipos un viss. Tīru raganu, svēto, jaunavu un mocekļu ir ļoti maz, es redzu sajaukumu no viena un otra tipa, redzu, ka katrā sievietē reizumis izpaužas visas četras- katra savā laikā.
Un, tā nu es sēžu un domāju, kas esmu es, vai izvēli esmu izdarījusi apzināti vai tā nemaz nav atkarīga no manis pašas, un kādi notikumi man likuši iet pa vienu vai otru ceļu?
