an bija brīnišķīga iespēja pabūt ļoti tālā un īpašā, prieka un pārsteigumu bagātā zemē, kur nekad nav ziemas, kur gandrīz vienmēr spīd saule un, kā šīs zemes iedzīvotāji paši apgalvo, cilvēki smaida vienmēr. Rakstu par to, jo neiziet no prāta tur redzēta epizode, kurā kādam cilvēkbērnam nemaz negribējās smaidīt. Nonākot svešumā, interesanti ir vērot ne tikai svešzemes iemītniekus, viņu kultūru un paradumus. Dažkārt uzmanību piesaista arī tādi paši mūžīgās vasaras un eksotikas vilināti tūristi kā es. Tā kā notikumā minētajā vietā, samērā izolētā ģeogrāfiskā lokalizācijā – uz salas – uzturējāmies vairākas dienas, pamazām iepazināmies (vismaz pēc izskata) ar pārējiem blakus mītošajiem atpūtniekiem. Manu uzmanību brokastu laikā piesaistīja kāda ģimene – tēvs, māte un dēls apmēram 6–7 gadu vecumā.
Brokastīs viss noritēja, kā ierasts. Servējums bija augstā līmenī, ēdieni dažādām gaumēm – gan laba vietējā virtuve, gan eiropiešiem saprotama, produkti svaigi, izvēle plaša. Pamanu mūsu galdiņam garām ejot minētās ģimenes māti un dēlu. Māte vienā rokā nes lielu šķīvi, burtiski piekrautu ar milzum daudz (varbūt desmit vai vairāk) cīsiņiem. Otrajā šķīvī vēl daudz citu, vairāk eksotisku, ēdamlietu. Aiz viņas gausi, neieinteresēti iet, gribētos teikt “velkas”, zēns. Pēc brīža dažus galdiņus attālāk pamanu minēto bērnu, kas sēž sakumpis, apātiski raugās vienā punktā, abi vaigi uzmilzuši, visdrīzāk no mutē nonākušas, bet norīt nespētas barības. Šķīvis ar cīsiņiem knapi pusizēsts. Kamēr zēns nomākts, izmocīts bezcerīgi skatās uz neapēsto, māte atnes vēl citas ēdamas lietas, un atkal nesamērīgi daudz, un velta nosodošu skatienu dēlam un neapēstajiem cīsiņiem. Zēnam ikrīta maltītes pārvērtās par mocībām, viņa bezspēcība pretoties mātes “spiedienam” bija vērojama vairākus rītus. Kaut kas mainījās pēdējā dienā, kad brokastīs kopā ar dēlu bija atnācis tēvs. Viņi kopā apstaigāja ēdienu piedāvājumu, dēlam rokās bija savs šķīvis un izskatījās, ka viņš pats labprāt izvēlas sev maltīti. Nebija bezspēcīgās, sakumpušās muguras, nelaimīgā un izmisumu vēstošā skatiena.
|
” Kā atrast līdzsvaru |
Jācer, ka mocības pie brokastu galda puisēnam nebūs vienīgās spilgtās atmiņas no brauciena, bet redzētais liek aizdomāties, kā bērna māte rīkojas ierastā vidē – mājās. Cik adekvādi viņa ikdienā spēj izvērtēt bērnam nepieciešamā uztura apjomu un kā tiek piespiests obligāti apēst visu uz šķīvja uzlikto ēdienu, neraugoties uz bērna protestu.
Neadekvātā mātes rīcība bērnam var veidot negausīgas ēšanas paradumu, šādi bērni ir pakļauti lielākam aptaukošanās riskam. Neļaujot bērnam pašam izdarīt izvēli, kad un ko ēst, bērns zaudē spēju ieklausīties sava ķermeņa raidītajos signālos par ēstgribu un sāta sajūtu, un rezultātā var notikt bieža pārēšanās, kas vēlāk var radīt lieko svaru. Gribu aicināt vecākus, kaut arī labāko nodomu vadītus, nebojāt saviem bērniem prieka brīžus, jo vienā braucienā jau nepaēdīsi visai dzīvei, bet postošas sekas vai vismaz nepatīkamas atmiņas var sarūpēt gan.
Spriežot pēc redzētā, šajā ģimenē tā ir ierasta situācija, ka mamma izvēlas un visu zina labāk, pat nemēģinot painteresēties, ko domā un grib pats bērns, nedodot izvēles un lēmuma pieņemšanas iespēju ne jau tikai pie maltītes galda. Cik ilgi vecākiem šķitīs pareiza un ērta bezierunu paklausība? Vai pienāks brīdis, kad viņi pamanīs bērna uzvedībā nevarību un nevēlēšanos domāt un lemt pašam? Pēc dažiem gadiem, kad lēmumi neizbēgami būs jāpieņem bērnam pašam, viņš, pārmēru lutinātais, visdrīzāk jutīsies nedrošs, trauksmains, centīsies izvairīties no atbildīgām situācijām, labprātāk paļausies uz citu padomiem un lēmumiem, neizjūtot gandarījumu par savu varēšanu. Bērnam, augot šādos apstākļos, var veidoties uzvedības traucējumi pusaudža gados un somatiskas vai psihiskas slimības pieaugušā vecumā.
Kā atrast līdzsvaru starp jēgpilnu došanu un prasīšanu, starp nejēdzīgu hiperaprūpi un tai pretējo – pamešanu novārtā?
Ja Jūsu dzīvē bieži rodas “nepārvarami šķēršļi”, šaubas un grūtības pieņemt īsto lēmumu vai pat bezcerības izjūta, un tas traucē sasniegt mērķus, bet gribas no šīm grūtībām atbrīvoties, esiet laipni aicināti piedalīties vasaras nometnē pieaugušajiem “Veiksmes recepte pieaugušajiem – kā kļūt no avīžzēna par miljonāru, no pelnrušķītes par princesi!?”, kuru organizē Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnika.
Dr. Maija Šetlere,
RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnika
Vairāk informācijas:
