Vārda dienu svin: Elīna, Drosma, Drosmis

Iespītē krīzei!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vai tas tikai man tā liekas, vai tiešām ir tik bēdīgi. Maz gan pēdējā laikā esmu uzturējusies svešā sabiedrībā, es domāju tā, braucot autobusā, vilcienā, staigājot ārā pa centru un vērojot. Cilvēki vairums izskatās kā noguruši no dzīves, nomocīti, depresīvi. Es nerunāšu par šodienu un vakardienu, kad ārā gandrīz -20 grādu sals. Lai gan atceros, kā es bērnībā vēl lielākā salā skrēju uz kalnu, kūļājos pa sniegu, šļūcu pa kalnu, cēlu sniegavīrus, slidoju uz apledojuša dīķa. Atnākot mājās saņēmu brāzienu par slapjām drēbēm, kājām un visu pārējo. Nekas nekaitēja, ziema bija prieki, sniegs un sals, tā bija vesela vērtība. Ne tikai man, bērnam, bet arī pieaugušajiem. Cilvēki mācēja priecāties smaidīt, neskatoties ne uz ko.

Tagad paraugoties uz cilvēkiem sagurušiem, nomocītiem, skumjiem, depresīviem, pati neviļus ieraujos sevī un sajūtos problemātiski, jo šķiet, ka visa pasaule apkārt ir tāda. Un šīs negatīvās emocijas patiešām ir lipīgas un virmo visur gaisā. Un man negribas cilvēkiem jautāt kā iet, jo es jau zinu, kas sekos tālāk…, krīze…krīze, kam sekos bēdu stāsts.

Es šo vārdu krīze sen jau esmu izņēmusi no sava vārdu krājuma. Tas ir tik briesmīgs, tik pilns negatīvisma, tik maitājošs. Un katru reizi izrunājot šo vārdu, tas ietver sevī tik daudz negatīvas emocijas un kam tas ir vajadzīgs. Tas maitā cilvēku un dzīvi.

Zinu, Tu tagad teiksi, bet dzīve ir tāda. Bet padomājiet no tāda viedokļa. Krīze liek savilkt jostas, liek iemācīties daudzas lietas, liek paraudzīties uz dzīvi savādāk, un iemācīties risināt problēmas un domāt trīs soļus uz priekšu… Krīze atnāca un aizies. Un dzīve turpinās jebkurā gadījumā. Jāturpina iesāktais ceļš. Es šo periodu saucu par dzīves mācību un dabīgo atlasi. Skarbi, bet pasaulē nemitīgi notiek pārmaiņas, vai tas ir karš, vai dabas katastrofas, zemestrīces un tamlīdzīgi. Un viss jau ir savā starpā saistīts. Ekonomiskā un pasaules globālā situācija mainās un tai ir jāmainās, jo zeme taču ir apaļa, nevis kantaina, apstājas nav, ir tikai kustība, un arī mēs kustamies kaut kādā virzienā, un kaut kādā virzienā notiek strupceļš un visai pasaulei šis strupceļš pāršalc pāri.

Kad vasarā biju aizbraukusi līdz Salaspils memoriālam, kur kara laikā bija ierīkotas koncentrācijas nometnes, par šo visu neviļus aizdomājos. Pasaulē un dabā tā ir iekārtots, ka katra paaudze piedzīvo kādu smagu krīzi, kas izpaužas kā karš, dabas katastrofas un citas nelaimes. Mēs pārdzīvojam ekonomisko krīzi un to piedzīvo visa pasaule. Neteikšu, kā mani kaitina tas, ka mēs tāda maza valstiņa ar tik daudz saviem valsts resursiem, esam iedzīti bankrotā, bet tas jau ir cits stāsts….

Neskatoties uz to, mums vajadzētu apzināties, ka šo pārmaiņu periodu mums liktenis, vai jebkas cits ir piespēlējis daudz maigākā izpausmē. Mums ir izvēles iespējas, mēs varam izmantot visus savus iekšējos resursus, lai neskatoties ne uz ko, tomēr izdzīvotu, un dzīvotu labi. Mums ir izvēles brīvība, mēs esam brīvi un rīkoties spējīgi. Vienīgais, kas mums ir ļoti nepieciešams, lai pārvarētu grūto situāciju, drosme, enerģija, spēks, ticība un optimisms! Un mēs tiksim tam pāri, toties pēc tam dzīvosim daudz labāk, gudrāk un vērtīgāk!

Dalīties.

Atstāt Ziņu